Nesteidzies atbildēt - dzīve visu nokārtos pati.

„Cik stiprs esi tu?” – Manī urbās 3-gadīgu dvīņu puiku acis.

Jau labu laiku atpakaļ, no šodienas skatupunkta nesaprotamā labsirdības uzplūdā, biju solījis kaimiņam Jānim palīdzēt pārmūrēt akas grodus. Toreiz tā labsirdības eksplozija bija saprotama – uz īpašumu robežas iztukšots balzama trauks, atzīmējot sniega lāpstu iekāršanu tālajos šķūņu stūros. Tagad jau Jāņi klāt, un mudīgi jāsteidz izdarīt solītais. Formulējums, ka es tikai palīdzēšu, pat toreiz, tālajā pavasarī, manī neiedvesa nepamatotu optimismu, jo sapratu, ka jādara būs man vienam. Kaimiņš Jānis ir tāds – kur pieskaras, tur droši var saukt apdrošinātāju un formēt vandālisma aktu. Tāpēc no kopīgas darbošanās es jau sen atturos.

Tā nu iekopu šodien iekš DEPO gatavo maisījumu mūrēšanai/apmešanai un rullēju uz deklarēto dzīvesvietu.

Jānis nebija mājās. „Tas tikai uz labu”, nodomāju. Toties mājās bija viņa sieva Indra un 3-gadīgie dvīņupuikas Aivars un Andris. Indra man nepatika. Kašķīgs bābietis un Jānim šad tad dara pāri. Šis jau skaļi neko nesaka, tak no kaimiņiem maz ko noslēpsi. Tiesa pirms gadiem 4-5, kopīgi svinot Jāņus, no Indras puses, kad Jānis jau bija alkoholisko sapņu pasaulē, sajutu nepārprotamus tīkojumus pēc sevis. Vai nu biju pārāk tikls, vai arī aizrāvies ar alus krūkas cilāšanu un dziedāšanu, bet Indras izmestajiem tīkliem peldēju pāri kā zvārojoša plakandibena liellaiva. Māksla palīdz iziet no kutelīgām situācijām. Manu nakts repertuāru, ( Zemļa v iļuminatore, Asj beju momeņai vīna poša mjaityņa, Living next door to Alice utt) bija dzirdējs patālāk dzīvojošais mežmalas Arnolds un vel gadu pieminēja tuvākās mājas, taču Indra to ņēma ļaunā... Ar mani vairs nesveicinās un Jāni grauž ar 3-kāršu jaudu.

Tad nu iekārtojos un sāku savu darāmo, pa brīdim stumdams prom no stratēģiski svarīgajām lietām un vietām žiperīgos dvīņus. Gribējās ātrāk pabeigt un laicīgi aiziet guēt, jo rīt man ir paredzams randez vous ar noslēpumainu būtni. Kārtējā trakuma uzplūdā esmu sasolijis doties ar viņu Rīgas kanāla kuģojumā. It kā jau gadi aiz pleciem, bet , še tev – kuģotājs. Taču jāiet ir. Liekas, ka pāris vēstulēs iekš oHo esmu radījis labu iespaidu. Nevajag spļaut virsū paveiktajam. Pie tam viņa esot rudmate!!! Nekad nēesmu bijis jelkāda veida attiecībās ar ugunsgalvām. Viss šajā dzīvē ir jāpamēģina.

Darbs vedās gan rītdienas tvīkuma, gan odu uzmundrinošo dzēlienu iespaidā. Pa ausu galam dzirdēju, ka dvīņi, bruņojušies ar dažiem maniem smagākajiem instrumentiem, sāka noskaidrot kurš ir stiprāks - Robots Gaismas Gads (Aivars) vai Rokijs (Andris). Štrumi tika tā vicināti, ka man nācās karstgalvjus apsaukt (instrmentus palika žēl). Dvīņi pieklusa, mirkli skatījās uz mani un tad Rokijs bilda:

„Robots Gaismas Gads ir stiprākais pasaulē un arī Rokijs ir stiprākais pasaulē. Cik stiprs esi tu?”

Mazie vīrieši skatījās nopietni, gandrīz vai nemirkšķinot.

Vai jūs esiet kādreiz jutuši bērna nopietni-pienaglojošo jautājošo skatienu? GESTAPO!!! Ne mazākās iejūtības, pietātes un iespējas iedošanas izlocīties. Viss kuslā auguma spēks ir ielikts šai skatienā, lai sasniegtu sev vēlamo mērķi. Dvīņu acīs es redzēju nelokāmu vēlmi viest skaidrību šajā nopietnajā jautājumā.

Drudžaini domāju pareizo šībrīža atbildes variantu:

1. Pastāvēt uz nešaubīgi stiprākā šīs pasaules (pagalma) tēviņa statusu? Hmm..., viņi bija divi..., rīt man ir tikšanās ar ugunīgu būtni un jābūt kaut cik lietojamā kondīcijā. Smaga izvēle.
2. Varbūt...

„Man gribās čurāt”, pēkšņi nočukstēja Rokijs, neatraudams skatu no manis. Sajutu milzu atvieglojumu, jo tas jau bija radikāls pavērsiens sarunas gaitai. Jau neskaidri iezīmējās dialoga iznākums. Tad negaidīti atskanēja Indras balss: „Puikas, mājās!”

Lielā pretīmstāvēšana bija beigusies. Abi pasaulē stiprākie mazuļi ļepatoja mājās, pametuši manus instrumentus. Sirdī pateicos Indrai par to, ka, pašai nezinot, viņa izpestīja mani no Šaurās Bezizejas. Varbūt paiet sievišķim pretī un pabeigt pirms 4-5 gadiem viņas iesākto? Jānis ar’ nav mājās..., nē..., re kur viņš brauc...

Kāmēr kaimiņš parkojas, atkal pievērsos darbam. „Jo... ... ...tj!!!” Glītā mūrējuma slīpajā betona vainagā man pretī vērās divu mazu plaukstu iespiedumi. Kurš?! Robots vai Rokijs?! Vispār jau vienalga. Pie sevis čukstēdams PSRS armijā bagātīgi apgūto nenormatīvo leksiku, līdzināju ciet mazā brontozaurēna atstātās pēdas.

Pienāca Jānis. Atzinīgi novērtēja padarīto un aizpīpēja.

„Jōņ, man te pusspainis javas palika pāri. Ir kur pielietot?”

Jānis pakasīja galvu un pēc tam noraidoši to pagrozīja.

Žēl mest mantu zemē...

„A, davai, Tavu bērnu statujas uzmūrēšu, ko?! Tur aiz šķūņa Tev bruģa atgriezumi mētājas.”

Kaimiņš mirkli pasvārstījās, paskatījās uz savu māju durvju pusi un nepārliecinoši piekrita. Negaidot viņa nestabilā viedokļa maiņu, naigā solī devos uz minēto vietu un, Oļega Tilberga zibenīgumā + Kārļa Zāles rūpībā, uzlipināju divus futūristiskus stāviņus. Katru ~ 50 cm augstumā. Pirms tam zemē iesitu pa caurules gabalam. Stabilitātei. Kā nekā runa gāja par stiprākajiem vīriem pasaulē.

Jānis bija pabeidzis smēķi. Mirkli skatījies viņš pajautāja:

„Kurš no viņiem ir kurš?”

Īsti nezināju ko atbildēt, jo nespēju saprast, vai tiešām DVĪŅU tēvam tas ir tik svarīgi.

„Rīt pajautāsi Indrai. Mātes sirds pateiks priekšā,” mierinoši noteicu.

Šķīrāmies. Jānis uz atvadām atzina, ka labi esam pastrādājuši.

Gāju uz savu pusi. Virs pļavas cēlās migla un tajā, katrs no savas puses, nolaidās 2 stārķi...