Varētu taču būt, ka paveiksies?!

Es gatavojos.

No sirds, skurpulozi un laicīgi.

Biju devis sev uzstādījumu, ka 3 stundas pirms mirkļa „X” viss jāliek pie malas un 1/8 diennakts daļa ir jāvelta sevis uzpucēšanai. Nav vairs tie kumeļa gadi, kad beibi varēja paņemt tikai ar parādīšanos vienalga kādā izskatā, saturā un bruņojumā. Es jau esmu palicis tāds pats, tik beibes ir kļuvušas prasīgākas.

Iztīrīju zobus, nodzinu bārdu, izmazgāju paduses, izraustīju no deguna sirmās spalvas un ar šķērēm pielīdzināju uzacis. Šķēres nebija no tām asākajām un, līdz ar to, sejas simetrija tika sasniegta pēc ilgāka laika nekā biju domājis. Paldies Dievam, ka uz sejas nebija uzmetušās pumpas. Tas ietaupīja laiku. Par pumpu esamību uz pārējās ķermeņa daļas neuztraucos – jānovelk laiks līdz tumsai un tas vairs nebūs svarīgi.

Bagātīgi iesvaidījos ar smaržvielu, lai līdz svētbrīdim asums dabon izvējoties un liegais, tikko jaušamais aromāts, šīvakara manis apostītajai vēstītu, ka tā es odorēju 24 stundas diennaktī no 15 gadu vecuma.

Apavi. Ko darīt ar tiem? Laika apstākļi bija mainīgi un dēļ tā ar manis iecienītajām sandalēm uz basu kāju varētu sanākt fušieris. Bez tam uz ūdeņiem esot aukstāks. Labi, ka bija rezerves variants – kurpes. Tik nu tā krāsa..., tā galīgi negaja kopā ar manis šimvakaram iecerēto gaišā buru audeklā tērpto tēlu. Sadrūmu, bet mans prāta gigants jau nākamajā brīdi pateica priekšā dzelžainu argumentu – teikšu, ka speciāli gribēju, lai manī būtu kāds akcents no viņas. Tā teikt, viņa ruda no augšas, bet es no apakšas. Taču nākamajā brīdī parādījās jauna problēma. Bija vajadzīgas zeķes. Sāku nedaudz nervozēt un traucos uz tuvāko bodi, jo prezervatīvi jāpērk tāpat. Varētu taču būt, ka paveiksies?!

Prātā pārcilājās teorijas par to vai vīrietis ar prezervatīvu kabatā ir izvirtulis, vai galants bruņinieks. Un kas viņš ir, ja šis mikronu plānuma lateksa specapģerbs nav atrodams vajadzīgajā brīdī. Neuzmanīgs un miesaskārs cilvēkcūka, vai šķīsts īpatnis, kuram nav nojausmas pār tādas fīčas eksistenci, jo nav bijusi pēc tās vajadzība. Nelauzīju par to ilgi galvu. Sieviete tāpat izdomās manā vietā.

Stāvot pie kases un lepni uzliekot uz slīdošās lentas gaišu zeķu pāri + sevišķi bagātīgi lubricētu izstrādājumu paciņu, padomāju par vakara finansiālo nodrošinājumu. Sadrūmu otrreiz. Būs jāpgrābjas no ikmēneša kredītmaksājumam atliktās čupiņas... Gan jau kaut kā pēc tam tikšu ar deficītu galā. Varētu taču būt, ka paveiksies?!

Devos uz tikšanās vietu. Braucot elkoņus turēju tālu no ķermeņa, lai paduses neiesvīst. Blakus joslās braucošajiem droši vien atgādināju pašaurā transportbūrī iespundētu ērgli. Lai. Toties ērglis!!!

Norunātajā vietā ierados 40min ātrāk par noteikto laiku. Staigājot šurp/turp koku pavēnī atdzisu, nomierinājos un nolaidu elkoņus dabīgā stāvoklī. Tikšanā vieta bija pie vienas no prominentajām skolām, kur vakaros notiek pilsētnieku interesentu grupu sanākšanas un garīgā augšana. Drudžaini mēģināju atcerēties kā būtne izskatās iekš oHo atsūtītajā bildē un mēģināju modelēt viņas vaibstu transformāciju gadu gaitā, jo meitenes parasti fotografējas līdz ~30 gadiem, kamēr staigā pa draudzeņu kāzām. Pēc tam fotografēšanās atsākas gados tā ap 70, kad tiek ņemta dalība to pašu draudzeņu bērēs, kuras notiek ar apbrīnojamu regularitāti.

UN TAD VIŅA NĀCA!!! TVEICĪGĀ SIEVIETE, DZEJNIEKA SAPNIS!!! (O. Benders)

Ugunssarkano matu krēpes vainagoja cēlu matronas stāvu, kurš līgani slīdēja kā karavella, kura vago okeāna plašumus. Augstu paceltā galva pauda mierīgu lepnumu ar sevi un pilnīgu paškontroles sajūtu pār riņķī notiekošo. Tikai ..., mans stereotipos gūstītais prāts nekādi nespēj pieņemt unisex ģērbšanās modi, kad, bez izteiktu auguma aprišu priekšā teikšanas, touch-less režīmā nevar noteikt objekta dzimumu.

Nu nekas. Aladina lampa arī bija nu tā sev, toties saturs un funkcionalitāte – ohoho!!! Un man ir viss vakars priekšā, lai tiktu līdz šīm sadaļām. Varētu taču būt, ka paveiksies?!

Čmok uz vaiga. Piegājām pie auto, galanti atvēru durvis. Ar to nošāvu 2 zaķus. Izrādījos un novērtēju ugunsgalvas ķermeņa lunkanumu, jo manā kaujas zirgā nav viegli tikt iekšā. Rezultāts mani apmierināja.

Braucot uz Basteja bulvāri melsām nenozīmīgus niekus, lai neveidotos neveiklas klusuma pauzes. Noparkojoties izpelnījos sajūsmas „oh” un „ah” par savu māku. Pieklajīga meitene, izskatās.

Bastejkalnā notika dažādu tautu biedrību deju kopu sabantujs. Cītīgi stūrēju savu karavellu cauri burziņam. Viņa pilnībā paļāvās manis izvēlētajiem virzieniem, un mūsu pleci ik pa brīdim saskārās kā draudzīgi dreifējoši Arktikas aisbergi. Basteijkalna celiņi, izrādās, ir nosēti ar intelektuālu prātulu uzrakstiem. Meitietis tos pa brīdim lasīja un izteica savu viedokli. Es reaģēju divos veidos – vai nu piekrītoši māju ar galvu, vai domīgi to šūpoju. Abiem variantiem bija jāpauž mana izpratne par uzrakstīto, kaut arī nesapratu 90% no izteiktajām domām.

Iekāpām kuģītī un izbraucām tā maršruta loku. Bija nežēlīgi gaišs, kas ļāva ar acu stūri slidināt skatienu pār partneres stāvu, taču manu sastrādāto roku pielikšana Aladina lampai bija pilnīgi izslēgta. Aiz mums savas digitālās kameras nemitīgi pīkstināja vācu tūristes.

Pēc izkāpšanas krastā izteicu priekšlikumu uzņemt barību. Esmu uzmanīgs un zinu, ka sievietes ir jābaro. Sekoja piekrišana. Aizgājām uz ......... „.............”. Apsēdāmies. Zālē izvietotajos monitoros rādījā Eiropas futbola čempionāta Lielbritānijas-Ukrainas spēli. Svēti nosolījos, ka televizoru neskatīšos, ar ko nopelnīju vel vienu bonusu un pateicīgu skatienu. Vispār mani futbols neinteresē, taču izmantoju apstākļu sakritību, lai uz tā rēķina paceltos.

Tika atnestas ēdienkartes. Pēc nelielas minstināšanās man tika uzticēta izvēle. Labi!!! Lai redz, ka varu!!! Ar Kisas Vorobjaņinova cienīgu rēķinveža rūpību prātā sadalīju no kredītmaksājuma čupas ņemto līdzekļu apjomu. Lielākā daļa nesavtīgi tika atvēlēta rudmatainajai skaistulei, ar mazāko apmierinājos es. Tas ir naudas čupas nezūdamības likums.

Maltītes laikā uzsvērti demonstrēju, ka māku apieties ar nazi un dakšiņu, līdz sarunas gaitā pamazām atklājās kas viņa ir un ar ko viņa nodarbojas darba laikā...

Mammīt mīļo! Esiet taču dzirdējuši, ka, Romas impērijas laikā, patrīcietes mēdza pārģērbties un vakaros iet izklaidēties tautā. Pie dēmosa, tā teikt, vai vel tālāk – pie pleba. Tad nu šis bija tieši šāds gadījums. Viņa ir ..., labāk neteikšu, jo drošības dienests šai struktūrai ir līmenī, un tas var atsaukties uz manu spēju arī uz priekšdienām iepriecināt pretējo dzimumu. Nēesmu pārliecināts vai jau tagad netaigāju pa naža asmeni. Varētu taču būt, ka paveiksies?!

Pēc vēlajām vakariņām izstaigājām kanālmala teritoriju no Bastejkalna līdz 13. janvāra ielai, pļāpājot par vis kaut ko. Lai izvairītos no klusuma brīžiem pastāstīju krietni daudz par sevi, pat pārāk daudz. Neizslēdzu, ka biju hipnozes iedarbībā

Sēžoties mašīnā man tika atklāts dzīvesvietas noslēpums. Aizbraucām. Jau tuvojoties galapunktam jutu, ka nespēju valdīt uztraukumu. Varētu taču būt, ka paveiksies?!

„Varētu Tevi uzaicināt uz tēju, bet nezinu vai tas ir pieklajīgi...,” klusi nomurmunāja pavisam tuvu līdzās sēdētāja.

Es demonstrēju savaldības etalonu un, iegūstot laiku pārdomām, atļāvos tuvināt savas lūpas būtnes sejai. Tad kaut ko nomurkšķēju. Acīmredzot tūlītējas piekrišanas trūkums bija kļūda, taču ja jau paņēmu pauzi, tad tā bija jātur.

Palīdzēju izkāpt daiļavai no auto. Viņa nesteidzās prom. Un tagad jau manas lūpas pieplaka pie viņas sniegbalto zobu rindam pavisam nekautrīgi un ilgi...

Taču uzņemtā pauze bija jātur!!!

JĀTUR KĀ PAŠVĒRTĪBAS PĒDĒJĀ AIZSTĀVĪBAS LĪNIJA!!!

Atvadījos. Braucu mājās. Vai bija paveicies? Rādīs laiks. Iestrādne ir.

Mani apturēja Ceļu policijas patruļa. Laikam izskatījos ļoti izklaidīgs. Lika pūst alkometrā. Vot tagad tiešām paveicās!!! Laimīgu ceļu!

Ievilkos mājās. Padomāju. Izgāju atkal ārā un noslēpu neizmantotos prezervatīvus.