NIEKI VISenākos laikos mazliet niekojos ar folkloru, tomēr ne ar to it kā autentisko, burdoniem un iļģiem, bet gan aktuālo un mazliet pārnacionālo, proti, anekdotēm un ziņģu fainomenu [tekstuālajā aspektā]. Manas refleksijas par tēmu gan nekad nau manifestējušās ar kādu drukātu darbu, vairāk paliekot lietišķajā, empīriskajā līmenī, kuru vistiešāk raksturotu sarunas pie alus kausa. Varējām stundām meklēt kāda dziesmas teksta izcelsmi un analizēt folklorizējušamies variantus. Apmainīties ar novērojumiem kompaktajā anekdošu žanrā. Anekdotes, līdzīgi kā pasakas, raksturo pārnacionāla sižetu kopība laika horizontālajā līmenī, tostarp to atkārtošanās “vertikālajā”, taču eupatnība ir, ka vēsturiskos personāžus raksturo nestabilitāte, mainība, proti, sižets ir piesaistīts parādībām, ne konkrētām personām. Cita savdabība ir “svešā” kategorija, anekdotes stāsta par citiem, jo bieži izvēloties arī tuvākus vai attālākus etnosus. Tā ēsti un latvieši stāsta vienas un tās pašas anekdotes viens par otru. Savdabīgas ir čukču [ļoti tāla vieta no stāstītāja] tēmas, komunikācijā, piem., ar gruzīniem, var konstatēt, ka, saglabājoties sižetiem, jo bieži čukču vietā parādās latvieši vai igauņi. Vienkāršojot — attālums līdz nosacītajai Čukčijai ir konstants lielums, proti, maza, dīvaina tautiņa un tālu no stāstītāja lokalizācijas. Atstatu no citām anekdošu grupām stāv žīdu anekdotes. Pirmkārt, lielākoties tās ir par ļoti svešo [cita rase]; otrkārt, vairumā gadījumu tomēr gudras, treškārt, tās ļoti labprāt un ar īpašu garšu stāsta paši žīdi un ar diezgan lielu pašidentifikāciju ar teksta varoni. Reizēm šīs grupas teksti grūti nošķirami no līdzībām [pritčām]. Sanāca pagari, kaut patiesība gribēju pasmaidīt par ohotautas anketās bieži sastopamo jautājumu un atbildi — Kāda ir dzīves jēga? Rabinovičs bija diezgan gudrs pat priekš savas tautas, studējis filozofiju, uzrakstījis vienu otru gāmatu, ilgi meklējis gan rakstos, gan pašrefleksijā dzīves jēgu. Nodzīvoja garu mūžu un, protams, beigās nomira un nonāca Tā Kunga troņa priekšā. Saņēmis visu TĀS dzīves atribūtu komplektu, kas nu viņam pēc ticības un nopelniem pienācās, un, pirms viņu ierija mūžība, tomēr lūdza To Kungu atbildēt uz vienu jautājumu: Saki, ak, Kungs, kāda ir bijusi manas dzīves jēga? Ābram, atceries, ka 1973. gada 3. jūlijā brauci no Odesas ar vilcienu uz Maskavu? Un restorāna vagonā tev no blakus galdiņa palūdza sāli, un tu padevi [..] |