Sievietes drosme

Pagājušos Jāņus pavadīju Igaunijā, Hījumā salā. Gribējās Valsts dotajās brīvdienās pabūt prom no mājas ņigu-ņegu...

Laicīgi biju Rohukilas prāmja piestātnē un, laiski izgāzies uz gana ergonomiska sola, strēbu karstu kafiju. Vasaras saulgriežu rīts bija saulains, ar tikko jaušamu dzestrumu.

Ausīs ieskanējās dobjš dīzeļdzinēju troksnis. Pagriezu galvu. Piestātnē iebrauca 2 militārās bruņutehnikas vienības. Hmmm... kādreiz, padomju laikos, igauņu salās stāvēja PSRS karaspēka daļas, un režīms bija kā mūsu Kolkas ragā... Vai tiešām pašiem estiņiem ir racionāli to darīt arī tagad?! Pielīgoja liels SCANIA autobuss. Pilns ar kamuflāžā ģērbtiem vīriem. Kāpjot ārā, kļuva skaidrs, ka tie ir NATO vieskontingenta puiši. Par to nepārprotami liecināja vārdi, uzvārdi un militāro specialitāšu uzšuves uz formām...

Vēlāk, jau uz prāmja, pārmijot pāris vārdus, man tapa skaidrs, ka igauņiem 23. jūnijs ir Uzvaras diena un Hījumā administratīvajā centrā Kerdlā tiek rīkota parāde. Nu jā... manās, it kā ne pārāk švakajās vēstures zināšanās, ir savi pašķidrie laukumi. Kaut kur pa miglu atcerējos faktu, ka tas viss ir par godu igauņu dalībai Cēsu kaujās...

Taču stāsts, īstenībā ir par Sievieti.

Tīri konspektīvi.

Kerdlā iepazinos ar Sašu (Aleksandru) no Narvas. Stāstīja, ka esot atbraukusi biznesa lietās + atpūsties. Efektīga būtne ar akcentētu vizuālo tēlu, taču bez slāvu meitenēm, šad tad, piemītošās pārmērības.

Nākamās divas naktis jau pavadījām kopā... Dienas gaitas mums bija katram savas. Šķiroties atstāja telefonu. Ja nu kas...

Nupatās vairākkārt nācās būt Johvi. Tas netālu no Narvas. Velns dīdīja... Piezvanīju... Sieviete piekrita manai atbraukšanai. Tikai pēc tam, parullējot atpakaļ notikušo, sapratu, ka mūsu sarunā bija neliela saminstināšanās no viņas puses...

Ierados. Satikāmies viņas darbavietā. Viņa šiverē iestādījumā līdzīgā mūsu Ķirsona Lido struktūrai iekš SPICE... Biznesa barakudas maska bija kritusi, taču ne jau pēc tās es biju braucis.

Vakarā bija “obzornaja ekskursija po prigraničju s Rossijei i Narvskomu zamku”. Tiešajai apdzīvotai pierobežai, priekš neraduša cilvēka, ir savs šarms. Pie Narvas cietokšņa ir improvizēts metālā veidots koks ar daudziem, daudziem zariem, kurā jaunlaulātie var iekarināt savu nerūsējošā tērauda lapiņu ar vārdiem un datumiem. Lapotne tam ir gana kupla. Palasījos un, klusībā pie sevis, konstatēju, ka neredzēju nevienu lapiņu ar igauņu vārdiem...

Saša man parādīja 2 savas lapiņas... 2 gadu intervāls... Notikumi esot jau pagātnē un neesot aktuāli... arī juridiski. Uz jautājumu “kamdēļ nenoņēmi” viņa atbildēja, ka labāk lai karājas. Piemiņai un mācībai sev...

Aizgājām pie viņas uz mājām. Sen nebiju apmeklējis bēdīgu blokmāju. Nu... kaut kas līdzīgs skumjākajiem Liepājas Karaostas veidojumiem.

Meitene visu laiku bija turējusies godam, bet te sabruka... Lai es skatoties un domājot visu, ko gribot... Un saulgriežos uz Kerdlu viņa brauca ar cerību, ka varēs iepazīties ar kādu NATO džeku, lai mainītu kaut ko savā dzīvē... Neesot sanācis + vel es esmu pagadījies...

Pajautāju kad viņai ir jābūt darbā... aizparīt... braucam?!... braucam...

2 naktis un viena diena Toilas viesnīcā aizskrējā vēja spārniem. Man patika. Ļoti ceru, ka viņai arī.

Šad tad vajag padzīvot pasakā, vai arī pašam tā jāuzbur.