Man patīk!INFANTĒRIJA novecojis kājinieku (pārsvarā strelnieku) karaspēka daļu apzīmējums. Ļoti svarīgs karadarbības subjekts laikos, kad nebija iekšdedzes dzinēju un artilērijas darbības rādius + precizitāte bija bērna autiņos. Tolaik kara teātra veiksme biežāk uzsmaidīja pusei, kurai šis subjekts bija ievērojāmā skaitliskā pārsvarā. Sestdiena, izlaidums. Svinību zāli pilda sveiktgribētāji un uz pasākumu ar dažādiem argumentiem atdzītie. Masa veido iespaidu. Šāda veida mācību iestāžu sveicēju infantērija ir omes. Uzpucējušās, sasmaržojušās, safrizējušās. Opji ir niecīgs procents no skaita. Es ar kādreiz būšu opis... Nu toč būšu!!! Tik jautājums vai davilkšu līdz tāda veida svinībām?! Sākas oficiālā daļa. Himna. Es dziedu. Es dziedu infantērijas rindās. Pa smuko. Savādāk kā pirms hokeja iekš Arēna Rīga. Apjaušu, ka man patīk būt pie vecajiem. Apsveicamo rindās uz skatuves dzied retais. Viens košļā kožļeni. Paldies Dievam, ka ne manējais. Mācību iestādes vadītāja uzruna. Vērtību pieminēšana..., visi ceļi vaļā..., esiet stipri savā profesionālajā un pilsoniskajā stājā... Lai Dievs dod... Pasākumam ir muzikālais noformējums. Jauno cilvēku grupa, kuras viens dalībnieks ir šīs iestādes audzēknis. Mīļi. Taču intereses momentu rada tas, ka žanrs nu galīgi neuzrunā infantērijas rindas + izskatās, rada neiederības sajūtu arī pašiem apsveicamajiem, kuri izvēlējās šo muzikālo noformējumu. Lai jau nu paliek. Omes ar akmenscietiem, liegiem smaidiem palaiž gar ausīm arī šo pārbaudījumu. Tas taču nav tas trakākais, ko ir nācies sagaidīt no mazbērniem J Diplomu izsniegšana un sveikšana. Snaudošais, zolīduma kamuflētais, infantērijas muskulis notrīs, sarosās un šauj ārā savu straumes spēku... Interesanti, kā justos pat tipa skarbākie sveicamo īpatņi bez šī atbalsta no pirmajiem, nedrošajiem mazuļa soļiem līdz šim brīdim?! Infantērijas omes ir padarījušas savu darbu un digitālo fotokameru zibšņos nu smaidoši gozējas draugi un paziņas. Es neburkšķu. Pasarg Dies!!! Pats esmu bijis tāds. Jautāsiet, ko es daru?! HA!!! Es skatos uz sieviešu kārtas sveicamajām un viņu mātēm. Uz DNS avotu un atšķaidītu kopiju. Tikai 20-22 gadu starpība... Mjāāā... Es skatos arī uz tēviem. Retais ir uzvalkā. Man liekas arī viņu acīs es lasu sapratni par notiekošo. Ir tā, kā ir. Un lai ir!!! MAN PATĪK BŪT 40-GADNIEKAM!!! Man patīk noskatīties uz to visu un, es ceru, saprast abas puses. Man patīk darīt to, ko es gribu un varu. Man patīk, ka vel nav jādomā par kaitēm, kuras, agrāk vai vēlāk, pienāks. Man patīk paņemt tās Sievietes, kuras es gribu, nevis visu, kas nāk pa ķērienam. Man patīk sagaidīt rītdienu!!! |