vēl. par to pašu.

tas ir vērts, klausīties.

jp and john anderson

krieviski, saruna ar džonu andersonu, kādreizējo austrālijas premjeru un džordanu petersonu.

es tagad domāju, es kaut kur kļūdījos, varbūt arī noslinkoju, jo agrāk tik daudz liku informācijas tikai angliski. man tas likās pašsaprotami. bet tagad vairs ne. arī dēļ dzīves pieredzes. pēdējā laikā.

par citu. man liekas, kādā brīdī vīrietim(un vīriešiem ir jārunā ar vīriešiem, pirmkārt, jo mēs viens otru saprotam nesalīdzināmi labāk) ir jābeidz būt zēnam. un ir jākļūst ne-infantīlam. skriet pakaļ seskam der divdesmit gados, bet kad 35-45, tad ko? kas ir panākts? kas izdarīts? dzīvei ir kaut kā jāsāk summēties. cilvēks sāk saprast laika vērtību. cerams. rīcības sekas.

man liekas, dzīve... tā ir kā lauks. un sētais nāk atpakaļ. vai arī nenāk. tad nekā nav. varbūt ir, bet ir nepieciešams par to arī parūpēties. jaunība, man liekas, ir piedzīvojumu laiks. bet vēlāk, novēroto un piedzīvoto, saprasto un derīgo ir laiks dot tālāk.

viena no lielajām barjerām ir valodu šķērslis. man tā gribas to pārvarēt! mana tēva vecais bija krievs vecticībnieks, viņa māte - latgaliete, manas mātes tēvs bija latvietis, bet māte lietuviete. tik daudz visādu valodu un lapaspušu. es izjūtu nepieciešamību pēc valodām, dēļ tā, kā tās var dot tiešu pieeju avotam. bet bieži valoda joprojām ir šķērslis. tāpēc ar krievu valodas tulkojumu, kas te ir saprotamāka.