viena

no manām mīlākajām filmām.

es to skatījos naktī. vēlu, vēlu. 2020. gadā, tā var šķist naiva, bet mani tā ļoti paņēma. es atceros tās dienas, jo toreiz sāku studēt slackware linux. naktis un naktis, daudz nakšu. gadus vēlāk, man vairs tam nebija īsti laika, bet varbūt vairs nebija vēlmes? niksam, nevis jeremijam.

es pēdējā laikā daudz domāju par pagātni. kaut kas notiek ar prātu, jo tas atgriežas pie bijušā.

viena no manām mīļākajām vietām, kad man bija kādi 16, tas bija tilts. pāri depo. tāds troknis! depo, lielākais vilcienu un vagonu burziņš latvijā. man patika stāvēt virs tilta. dažreiz, stundām. es smēķēju tad. jau tad. ātri sāku. un aliņš man bija blakus. visu manu dzīvi tā bija. un es skatījos uz vilcieniem. tur bija lokomotīves, kas tolaik joprojām brauca uz tvaika. kā man patika! tur bija pakalns un lokomotīve uzstumj vagonu sastāvu uz kalna un tad vagoni atdalās, viens pēc otra un augšpus ir dažas sliedes, uz vienām ir šis sastāvs, bet lejup ejot, vagoni viens no otra atdalas un man neredzams operators tos sortē. un lejum no uzkalna ir daudz sliežu ceļu. vagonu ir simtiem. kas nedzīvo pie dzelzceļa varbūt nezina, bet vagonu mēdz būt tik daudz, ka tie pazūd skatienam.

un tur ir lokomotīves, kas dūmo. ar tādu kā satveres mehānismu pie riteņiem. tik interesanti to vērot.

citreiz, citās sliedēs viņi izveidoja sastāvu no vagoniem, bet bez lokomotīves. un tad tā biebrauc. lēni, lēni. un pieķer vagonus, tad tos sastiprina un lokomotīve mēģina braukt. bet tā uzreiz tas nenotiek. nē. tā vairākas reizes it kā "padod", iekustinas. ar kādu trešo, ceturto reizi lokomotīve it kā iedod impulsu visam tūkstoštonnu sastāvam - kusties. un tas sāk kustēties! tad notiek viens no lielākajiem trokšņiem, jo saķere starp vagoniem nostrādā - dan, dan, dan dan dan, it kā ķēdē, ļoti skaļi un varēja just pat uz tilta tā sastava spēku, kad tas sāka kustēties. tu jūti, kā nodreb zeme, pat esot uz tilta.

kāpēc tur bija kaijas, es nezinu. vienmēr, ap depo vai lejā vai no tilta, bija kaijas. ja nebija vagonu troksnis, tad bija kaijas. un ko es tur darīju? mani tas viss nomierināja. mūsu barā man bija labi, bet ne pārāk labi... teiksim tā. ja mēs nekodām vai nebija piedzīvojumu, man tas viss bija garlaicīgi. es gribēju kaut kur nolīst. viena no manām vietām bija šis tilts un vagoni. es varēju pusi paciņas izpīpēt cigerešu tur. cik dīvaini - es vairs ciest nevaru dūmu! vēlāk, daudz velāk, jau laukos, latgalē es pārgāju uz pīpi. bārdains tips ar pīpi no rīgas. ja tas nav storijs vietējām tantām-pensionāriem ko trīt mēli, tad nekas nav!

tolerances paraugstunda

vēl. par to pašu.

citi ieraksti hjuumans d-grāmatā (~43)

Komentāri

Kaskaade: Hjuu, gribēju uzvaicāt, tas takā labais tonis te skaitās sievietes saukt par tantaam, vpc utmldz? Zin, divreiz izstāstīts joks vairs neskaitās joks.... tas nu tā retorikai un pārdomām tumšajiem rudens vakariem.

Vnm man raisījuši neizprotamību cilvēki, kuri var nepārtraukti gremdēties atmiņās vēlreiz izdzīvojot zudušās sajūtas. Nopietni, manī tas rada izbrīnu, jo man ir tik daudz sīku un globālu aktuālu lietu, kuras pilnībā aizpilda prātu, samazinot līdz minimumam laiku un vēlmi atgriezties pagātnē.

Bet jā, ir brīži, kad nostaļģiju uz mirkli man atsauc dzelzceļa smarža un vilcienu riteņu ritmiskā klaboņa. Tas atgādina bezrūpīgo bērnību un pusaudzību

2020-09-18 22:12

hjuumans: man liekas ok saukt onkuļus par onkuļiem un tantas par tantām.
bet man ir pretjautājums - kaskāde, ar ko tu īsti nodarbojies? ne, nopietni. ar raķešu fiziku vai mikrobioloģiju hārvardā?
"Nopietni, manī tas rada izbrīnu, jo man ir tik daudz sīku un globālu aktuālu lietu, kuras pilnībā aizpilda prātu, samazinot līdz minimumam laiku un vēlmi atgriezties pagātnē."
es domāju par šo teikumu. tas man ir grūti saprotams. varētu kaut nedaudz uzzināt, ko TĀDU "sīku un globālu, aktuālu lietu" tu dari?

es nezinu, ko tu dari. un cepuri nost, ja tev ir tik maz laika, kuru tu acīmredzot velti baisām eksistences problēmām uz zemes, kuru risinašana paņemt tik daudz tava laika, ka tev tā atliek tikai šīm cēlajām lietām UN manai necilajai, maznozīmīgai dienasgramatai, par atmiņām no manas jaunības, kas nav vērtas tava vērtīgā laika. un es tikai daļēji rakstu to ar sarkasmu. jo ja patiesi tā ir, tu esi apbrīnas vērta, ja tev pietiek laika lasīt manu tekstu par lokomotīvēm un tomēr tā pietiek, lai risinātu šīs pasaules eksistenciālās problēmas. es pieņemu līmenī, kas ir augstāGs par valriekstu šķelšanu ar kedu pret savas pils betona trepēm.
un lūdzu, nenolaidies līdz manam abinieka līmenim. es pat savos 45 gados, atrodu laiku gremdēties atmiņās, pat ja apzinos, ka tas man nenesīs ienākumu vai prestižu. bet visu cieņu, ja kāds izdzīvo katru stundu savas dzīves kā pēdējo.

2020-09-18 22:38

988: Abstrahejoties no atminu, nostalgijas temas, teiksu: man apraksts patik, uzbur tiesi tadu ainu, kadu savam acim 1000x esmu noverojis, braucot par tiltu vai apgrozoties tani vieta pirmajos 30 dzives gados. Jaa, kaijas ari...

2020-09-18 23:05

ube: Labs stāsts...

2020-09-19 08:28

elfu_mazulis: Labi uzrakstīts.

2020-09-19 11:51

Kaskaade: Nu re, cik dažādas pasaules uztveres. Droši vien ne pārāk par sevi pārliecinātam cilvēkam ir eksistencionāla vajadzība savus vienaudžus vai vecākus cilvēkus saukt par onkuļiem un tantām, ibo pašpaaugstinoties uz citu rēķina var iegūt vismaz kādu nebūt vērtību savās acīs. Un nav jau runa par vietā un kontekstā iederošos apzīmējumu- tanta vai onkuls, bet par principiālu attieksmi pret ārpasauli.

Ko es tādu daru? Dzīvoju šodien un tagad. No vakara man ir skaidrs aptuvenais rītdienas plāns. Mana smadzene ģenerē laika plānošanu un darbu optimālu organizēšanu, ievērojot enerģētiskos resursus un neparedzamu apstākļu aizvietojošos risinājumus. Man ir sīki ikdienas darbi, kas jādara, lai dzīve rit ierastajā gaitā un novartā pamestie sīkumi nelaikā man nesagādātu nevajadzīgu novēršanos no svarīgākām lietām. Un tad ir nozīmīgāki darbi un stratēģiski plāni, kuri virza uz iecerēto mērķi. Tad pēc ienākošā pieprasījuma es veltu uzmanību un laiku ikkatram savas ģimenes loceklim. Man ir vesela kaudze vaļasprieku- ja es grimšu atmiņās, pa kuru laiku tad lai tiem pievēršos ar visu sirdi un uzmanību. Bet ja tā pavisam īsi, kodolīgi un tautas valodā- jo mazāk cilvēkam darba, jo lielāka uiņa nāk un notiek viņa galvā.
Tas kas bijis, to vairs nevar atgriezt atpakaļ, tad kāda jēga pie tā atgriezties. Kas bijis ne visai labs izlabot vairs nevar, var kļūt tik gudrāks un notikušo vērst par labu vai izdarīt secinājumus un doties tālāk. Kas bijis labs, tam ar nav nekādas dižas jēgas, kā tikai uz mirkli atsaukt patīkamas sajūtas. Pagātnē nav nekā tāda, ko šodiena vai rītdiena nevarētu sniegt. Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes.
Es uzaugu pie dzelzceļa, man līdz kaulam pazīstamas tavas atmiņas un sajūtas. Un arī atmiņu notikumi nav bijuši diži atšķirīgi, jo laikmeta zīmogs viens

2020-09-20 02:19

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.