Sargeņģelis

Vakar , adot pēc kārtas otro zeķu pāri , ieskrēja tāda doma galvā. Kāds tad ir mans sargeņģelis?

Parasti , darot visvisādus "pacietības un miera " darbus rodas labas atklāsmes.

Jo ir bijuši tik daudzi brīži, ka jābrīnās par tikšanu sveikā cauri. Fiziski, materiāli un psiholoģiski.

Tad lūk, manējais ir tāds lielām, lielām acīm. Uzrautu degunu , vasaraibumains, pajukušu rudu matu cekulu. Parasti ar pieneņpūkām pie deguna. Un līdzi stiepj tās žvadzošās dzelzs bruņas, kuras vajadzības gadījumā sakrauj man apkārt.

Citreiz viņš ir tik noguris, ka man jāņem klēpī gan pats , gan viņa aprīkojums.

Tā tad mēs, apkrāvušies ar visādiem smagumiem, ejam.

Kad galīgi sakūstam, tad apstājamies un ar acīm meklējam ko skaistu. Tā mēs stutējam viens otru.

Labsirdīgs viņš ir. Un panaivs. Uzticams . Un neatlaidīgs.

Apmēram šitāds :)