Nu lūk.

Kurinu brīvajā laikā krāsnis. Viena istabā - to diU reizes. Starplaikā virtuvē, kaut ko pagatavoju paēst pie reizes, ja beidzot izdodas kārtīgi iekurināt. Gadās, ka iekurt izdodas pēc stundām diU-trīs, tad vajag dažas labas pagales pagrozīt kā desiņas, viskādi to malkas čupu izrušināt. K-hem. Pirms atvadīties .

Īpaši nervozēt nesliecos. Bet vienu dienu sanāca, ka ļoti noskaitos. Bļaustījos, satrakojos pat. Tikko bi kaķiem izvārījusi aknas, ar dakšas un naža palīdzību smalcināju , šiem ļoti garšo, šie ir ļoti nepacietīgi, sāka kāpelēt uz galda ar pārbaudēm kā iet un tā. Es kuro reizi noauro, ka karsts ēdiens, ka visi interesanti dabūs, bet irj KARSTS ēdiens, nē lien viens akal. Metu ar dusmām ar galda piederumu - dakšu kurajam, kas bi drošākais un ziņkārīgākais.

Sasmalcināju beidzot, salieku traukā, sasaucu visus no aiz stūriem.

Pārskaitīju, uh-tī...Viena kaķa naU.

Nevaitad trāpīju, dakšiņu ar nekur neredz...