janvārisLiepziedu tēja naktī, kad nenāk miegs,
Kad pieaugošs mēness caur dzeltenu aizkaru veras,
Salds viršu medus, ar janvāri runājošs sniegs,
Un skatiens tumsā, kas sarmotos jasmīnos ķeras.
Naktī, kad stingušas cerības, garaiņi smaržo pēc bitēm,
Medus no vecvecas karotes liepziedos pil,
Kas man to pateiks, cik ļoti var janvārim ticēt,
Ja tas ik gadu liek cerēt, un tad atkal - viļ.
Laikam es ticēšu! Liepziedu tēja tik salda!
Mēness caur logu, kaut nosalis, pārdroši smej.
Šonakt, nez` kāpēc, man divas krūzes uz galda...
Ja tev ir auksti, nāc - savējā vasaru lej!
Liepziedu tēja un medus, kad šonakt nenāk man miegs,
Kristāla ziedi, kas nenovīst salušās rūtīs.
Caur dzelteniem aizkariem viltīgs smej janvāra prieks,
Vai tiešām no liepziedu tējas deg sirds manās krūtīs
|
