Ilgi un laimīgi

Inese piereģistrējās oho 2011.gadā. Toreiz viņa neticēja, ka iepazīšanās saitos var kādu atrast. Tomēr zemapziņā bija naiva cerība, ka tomēr atradīs savu pusīti. Sākumā viņa ienāca diezgan regulāri, cītīgi atbildēja uz visām vēstulēm. Ja nu aiz mistera "seksugribi" slēpjas viņas sapņu princis. Bija gan interesantas un ne tik ļoti sarakstes. Šad tad randiņi ar kafiju un kruasānu. Bet neķērās tā pusīte. Pēc mēnešiem trim Inese saprata, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Izvēlējās vienu nabadziņu no savām interesantākajām sarakstēm un mērķtiecīgi sāka apstrādāt pareizajā virzienā. Pēc kāda laiciņa Inesei un Tomam izveidojās diezgan foršas stabilas attiecības. Par oho tika aizmirsts.

Viss bija labi...bet tā rutīna.

Pēc kāda laika Inese bija atpakaļ oho meklēt dzīves kraisainību.Pirmās nedēļas viņai šķita, ka pietiks ar saraksti, tad likās - kafija jau neskaitās, pēc tam tomēr nonāca pie secinājuma, ka labāk visu pātraukt ar Tomu un sākt no baltas tīras lapas.

Sākumā bija jautri un interesanti, Inese jutās iekārojama un uz izķeršanu, bet pusīte, kā neķērās, tā neķērās. Toms jau bija atradis sev Agnesi. Un Inesei atkal nāca apskaidrība, ka labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Šoreiz paveicās Mārtiņam.

Pēc gada atkal tas pats, viss jau it kā labi, bet tā pelēcība un iepriekšparedzamība. Un nemanot vakari atkal tika īsināti oho, jo Mārtiņam nebija laika, viņš bija darbos līdz ausīm, bīdija daudzmiljonu projketu no kura pašam neatleks ne grama. Bet nevar taču pievilt darba devēju.

Sarakstes, kafija, pātraukt, iekārojama un uz izķeršanu...

Bet šoreiz Inese bija nozvērējusies, ka tikai ar īsto, vienīgo pusīti un uz baznīcu.

Un viņai paveicās, viņa tiešām pēc pusgada, kas pavadīts bezrezutlatīvos randiņos, atrada to īpašo. Viņš bija tik īpašs. Nu tik, tik, tik... viņiem ar Jāni sapasēja viss, uzskati par dzīvi, nākotnes plāni, viņiem garšoja vieni ēdieni, patika vienas un tās pašas filmas, viņi abi dievināja vienas un tās pašas grupas un gāja uz viņu kocertiem, nekad nestrīdējās un pabeidza viens otra teikumus. Arī seksā viss bija ideāli. Viņiem vairs neviens cits nebija vajadzīgs. Visu laiku viņi pavadīja kopā. Kad nestaigāja rociņās sadevušies, viņi skatījās viens otram acīs. Ideālāk vairs nevarēja būt. Tikai viena lieta nomāca šo savienību abiem nevarēja būt bērnu. Viņš vienmēr atcerējas par visām dzimšanas dienām, atcerējā uzdāvināt tāpat ziedus. Viņa vienmēr pagatavoja, to ko viņš vēlējās un mājās vienmēr bija silta pavarda sajūta. Tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi un nekad viens otru nekritizēja.

Kādu rītu pēc 20 gadiem laimīgā laulībā, Jānis piecēlās agrāk par Inesi un pamanīja, ka viņa atkal virtuvē ir atstājusi haosu, Jāņa smadzenēs kaut kas sagāju uz īso. Viņa tā darīja vienmēr, bet viņš nekad viņu par to nekritizēja, jo viņi taču viens otru dievināja. Bet šoreiz viņa mērs bija pilns, rīta kafijai cukura vietā tika piebērts strihnīns. Jānis rūpīgi aiznesa tasīti uz guļamistabu un nolika Inesei uz nakstkapīša. Pats aizgāja skatīties uz dīvāna jauno seriāla sēriju. Inese piecēlās un tā vietā, lai izdzertu uzreiz kafiju, kā visi normāli cilvēki aizgāja uz tualeti. Tur kārtējo reizi Jānis nebija nolaidis brilli un nošļakstījis visu podu. Inese viņu par to nekad nekritizēja, bet šoreiz viņas smadzenēs sagāja kaut kas uz īso. Viņā klusām aizgāja uz šķūnīti, paņēma cirvi, mīļi piegāja Jānim no mugurpuses tuvāk un ielika ar cirvi pa galvu. Pēc tam viņa iekārtojās gultā, paņēma Jāņa gatavoto kafiju un ar baudu iedzēra pirmo malciņu. Kafijai bija dīvaina garša...