Kāda strīda anatomija

Lasot G.G.Markess „Mīlestība holeras laikos”, uzgāju lappusi, kurā spilgti, pat komiski iezīmēta laulāto neprasme strīdēties. Tas, protams, pats par sevi nav nekas īpašs, jo literatūra, kurā, gan zinātniski pamatoti, gan tautas mutvārdu daiļradē sulīgi apmuļļāti, parādās cilvēku netikumi savstarpējās saskarsmes brīžos, ir gana. Tomēr šīs rindas spilgti demonstrē paralēles ar tik bieži dzirdētiem pastāstiem draudzeņu lokā un, khmm, pašas savulaik tieši un netieši piedzīvoto, ka vēlos padalīties. Kāpēc izdomāt velosipēdu no jauna, ja tas jau ir radīts? Lūk, cik spilgti!

„Sākās viss ierastajā rutīnā. Tolaik, kad viņš vēl mazgājās pats, bez piepalīdzēšanas, doktors Huvenāls Urbīno bija atgriezies guļamistabā un, neiededzot gaismu, sācis ģērbties. Viņa kā vienmēr šajā stundā gulēja embrija siltajā transā: aizvērtām acīm, vāru elpuun roku uz galvas kā sakrālā dejā. Taču viņa bija pusnomodā, kā allaž, un viņš to zināja. (..) doktors Urbīno pie sevis noteica:

-„Es jau veselu nedēļu esmu spiests mazgāties bez ziepēm.”

Viņa uzmodās pavisam, atcerējās un dusmās sacēlās pret visu pasauli, jo patiešām bija piemirsusi nolikt vannas istabā ziepes. To, ka nav ziepju, viņa bija pamanījusi pirms trim dienām, taču tobrīd jau bija dušā un bija nodomājusi, ka sadabūs tās pēc tam, taču vēlāk atkal aizmirsa līdz nākamajai dienai. Trešajā dienā viss bija noticis tieši tāpat. Patiesībā nebija pagājusi vesela nedēļa, kā viņš bija teicis, lai pastiprinātu sievas vainu, bet trīs nepiedodamas dienas, tās gan, un dusmas par pieķeršanu kļūmē lika viņai vai izlēkt no ādas. Kā vienmēr, viņa aizsargājās uzbrūkot:

-„Es, zini, arī esmu mazgājusies visas šīs dienas, - viņa uzbrēca nelabā balsī, - un ziepes vienmēr bija vietā!”

Lai gan doktors sievas kaujas paņēmienus pārzināja kā piecus pirkstus, šoreiz viņa pacietība bija galā. Aizbildinājies ar kaut kādiem profesionāliem pienākumiem, viņš pārcēlās uz dzīvi Žēlsirdības slimnīcas internu mītnē un parādījās ģimenes namā tikai pēcpusdienās, lai pārģērbtos mājas vizītēm. Izdzirdusi viņu piebraucam, sieva steidzās uz virtuvi un tēloja kādu steidzamu darāmo, paliekot tur, līdz uz ielas atkal noskanēja zirga pakavi. Nākamajos trīs mēnešos ik reizes, kad abi mēģināja nesaskaņas pārvarēt, tās tikai iekvēlojās ar jaunu sparu. Viņš nebija noskaņots atgriezties, iekams sieva nepiekritīs, ka vannas istabā ziepju nebija, savukārt laulātā nedomāja doktoru pieņemt, iekams viņš neatzīs, ka ir apzināti melojis, lai viņu spīdzinātu.”

Vai arī Tev kādreiz ir nācies pieķert sevi pie domas, ka vairs neatminies, par ko esi strīdā uzmetis lūpu un tagad jau trešo dienu pēc kārtas demonstrē … jā, ko gan Tu demonstrē? Aizvainojumu par aizrādījumu, dusmas par atklātību vai vēlmi atriebties par nenovērtēšanu? Jeb tā jau ir kauja „kurš kuru?”?...