un vēl viena atbilde

es toreiz domāju, ka tu esi draugs. es tikai tāpēc biju tik atklats.

mana dzīve tobrīd mainījās kardinali. no cilvēka, kam dienā ir piecas haltūras, kadreiz pat vairāk, pēkšņi nav nekā. vispār nekā! es bēgu no rīgas. man bija savi iemesli. tur nebija viens. no cilvēka, kas ir ar normāliem ienākumiem, es kļuvu par cilvēku bez ienākumiem. vispār. es biju izmisumā. ēdiens, ko es ēdu nebija mans. tajā stāvoklī, mentālā, morālā, monetārā tu mani iepazini. es biju uz grīdas. es esmu sarāvis kontaktus ar visu, kas man bija, bet vēl man nav nekā. es nepazīstu nevienu, man nav pat poņas, ko darīt.

lai ilustrētu stavokli. mēs braucām vakaros un naktīs līmet pa podjezdiem un viensētu pastakastēm manas "reklamas" - veicu remontus, veicu datora remontus, izskatīšu piedāvājumus utt.

stāvoklis bija tāds. bet! kas meklē, tas atrod. tas neturpinājās gadiem, lietas sāka pamazām notikt. manas dzīves periods, kad es biju gar zemi bija tas pats, kad man pateica, ka grib ar mani palikt, ka grib ar mani bērnu. teikt tagad, ka es biju parsteigts un man likas tam nav maigi sakot īstais laiks, ir nepateikt gandrīz neko.

bet bija kā bija. varbūt cilvēks, kas man bija blakus redzēja dzīvē, varbūt manī kaut ko, ko es vēl neredzēju.

jo tu zini tikai vienu pusi - cilvēku, kam neiet. kas īsti nezina, ko darīt.

un vienalga, laikam ejot viss notika. un notiek.

iet laiks, kļūst labāk, ienāk darbi, ienāk padoms. rodas idejas, kā labāk dzīvot. dažas nederīgas, bet starp pelavām atrod pērles. vismaz tas, kurš meklē.

tu eksistē pagātnē, kuras sen vairs nav. jau paaudze ir izaugusi ar savu raksturņu. a tur vēl tur... atpakaļ.

tas, kur tu dzīvo ir kā vecās mājas, kuru vairs nav. tas bija. taisnība. bet laiks, kas ir pagājis, tev ir paskrējis laikam garām.