some self-flaggalation

chants for life

izņemot dažas reizes, kad es esmu iekūlies sūdos, tas nebija manu impulsu rezultāts, bet ārējo spēku vai pat pierunāšanas rezultāts.

gandrīz katru reizi, kad es sekoju tam, kam es ticu - darbam, tieksmei... tas mani ved pie laba rezultāta. bet kad es sev neklausu, neklausu it kā balsij, kas ir iekšā, tad nav labi beigās.

es ka retrospektīva skatos pats savu dzīvi un redzu šo patternu. es it ka zinu, kas ir labs, kas ir derīgs ne tikai man, visiem, kas ir līdzi ar mani dzīvē. un tas ved pie laba. bet kad es tieku stumdīts ar šaubām, ar... discouragement.. es feiloju.

es tik skaidri to redzu darījumos, kas man notiek tagad. kāpēc es agrāk neklausīju savai iekšējai balsij? nezinu. daudz, kas bija aizmiglots, gan alkoholā, gan puiciskumā, kaut kādās ambīcijās, kas nekad nebija manas. mērķi, kas man bija, tie nebija mani, bet man uzstumti. izglītība vienmēr bija mans klupšanas akmens. uzspiesta izglītība. es pat tagad neesmu labā izpratnē, kā mani tas ietekmēja. pamest skolu 14 gados un iet savu gruntaino, dīvaino ceļu. pie galu galā ticības, pie daudzām sievietēm, caur daudzām izdzertām pudelēm, pa nostaigātiem savās sandalēs ceļiem un pilsētām.

ir, kas domā, ka pārākums pār citiem, fizisks vai garīgs var tevi piepildīt, vai maks ar piecdesmitniekiem tev dos mieru. neka tāda nav! kaut kas iekšā tā velk pie sevis, ka nekas nedod mieru garā.

mazās atklāsmes dzīves ceļa malā, šur un tur, dod hintus.

bet pārliecība kļūst arvien skaidrāka, ka cilvēka dzīves ceļš ir iedots it kā jau iekšā. to zina. bez teikšanas uz auss.

vieni no atklāsmes momentiem ir sēdēt nogurušam no gaitām ar savu sunīti un skatīties uz savu senču kapakmeņiem. tas dod tādu skaidrību... par to, kas ir tuvu un kas būs tālu.