Mazliet no aizmirstā.

Piektdienas vakars, mans mīļākais vakars jo varu vēlu iet gulēt. Varētu jau izteikties, bet atkal uzkāpšu kādam uz varžacīm un tad dabūšu trūkties. Tāda dīvaina lieta ar mani notiek jo bieži vien sajūtu , ka cilvēks melo un tad man ieslēdzas tā ziņkārības poga kas nu tur tālāk būs. Ir jau interesanti, kā tiek pasniegta baltā diena kura te pat oho notiek, stāstīts pat kā pats svētais klāt stāvējis. Vienmēr esmu teikusi meliem īsas kājas! Kas gan man, ja kādam dzīve no meliem vien sastāv. Nu jau atkal izpļāpāju un dažam sagrāvu tik skaistas cerības. Labi ko nu es par citiem, labāk jau jāstāsta par sevi. Tas bija kādus gadus atpakaļ, biju vēl zaļš gurķis oho druvā un no šeit notiekošā neko nesapratu. Kauns jau mazdrusciņ ir, bet teikšu godīgi nav ko melot. Biju sadomājusi tikt pie brūtgāna. Nav jau te tik vienkārši to izdarīt, bet toreiz jau biju jaunāka, nu tā vēl neko. Iedomājieties, tuvojas Līgo svētki un sirds pa muti lec ārā. Visapkārt smaržo jasmīni, pļavās zied pīpenes un madaras. Visām būs ar ko papardes ziedu meklēt, bet man nebūs. Izlasu žurnālā pamācību kā tikt pie vīrieša kurš mani atradīs Līgo vakarā. Nav nemaz tik sarežģīti vajag tikai tā cītīgāk sēdēt oho un sijāt vēstules. Laikam jau biju pārcentusies par daudz ar to sijāšanu, bet tomēr atradu to īsto. Tad vajadzēja paņemt tikai pašu lielāko magnētu, kādu var atrast mājā un atvilkt ar tā palīdzību pie sevis. Gribasspēks man liels un magnēts arī liels, izdevās. Pretojās tas kungs dikti jo kurš tad nu vecis pa labam gribēs ļauties tādai, prieka pilnai sievietei. Paspirinājās, paspirinājās, bet tad jau pierada un pats sāka labprātīgi skriet pie manis. Laikam jau man ir kādas dotības uz to nevainīgo vīriešu pievilkšanu. Tomēr ir viena nelaime, palieku vecāka un tā gribasspēka arī mazāk. Tagad man sāk darboties tā poga, kura ieslēdzas tajās reizēs, ja kāds melo. Nu re izpļāpāju savus noslēpumus , bet visi jau gan esam te savējie.