Tveice sakàpusi galvà...dzīvē

Tveici sakāpusi galvā, liela ūdenskrūze uz galda, dzeltenie aizkari plīvo atvērtàs lodžijas durvīs, tàlumà vàrnas kaujas ar kaijàm, Čiepa tēlo , ka guļ...

Negribas darīt tiešo darbu, jo piektdiena, sestdiena un svētdiena sen nebija tik piesātinàtas.

Visi pa pàriem, tikai es viena.

Jau kādu laiku dzirdu radu mudinàjumu, kādu , ,vecīti, ,sameklēt pie sàniem un atgūt savu iepriekšējo Es.

Viegli pateikt, grūti izdarīt.

Vai vispār kàds var definēt-kas ir mīlestība?

Gudri raksta, ka iemīlas jūtu vadīti...

Jūtas arī nerodas ne no kā.

Esmu savā dzīvē redzējusi pàrus, kuriem ir viss, bet viņi uzvedas kā divi ienaidnieki.Kàpēc nešķiras?

Nezinu, varbūt mantas....varbūt prestiža dēļ.

Man arī bija viss, taču izrādījàs mantai nav nekàdas vērtības, ja nav cilvēka blakus.

Nauda, manta, prestižs sabiedrībā-tas ir mūsu ārējai veidols, bet ne dvēseles ilgu pie pildījums

Viņš var tev nedāvināt zeltus un nevest pie altàra, bet bučiņa uz vaiga rītos un vakaros, siltā mugura tev blakām un kopīgais darbs dārzà, kopīgàs sarunas un naktis pie jūras....

....tiešām tveice sakàpusi galvā...