vnk

atbrauc viens vai divi pipari. ar planšetēm... es nemaz nesākšu.

tiek izveidots modelis, attiecīgs objektam, tiek saliktas grīdas, ligzdas, griesti, noteikti materiāli, cik to vajadzēs, vai vajadzēs skarties klāt nesējsienām, tālāk kur būs santehnika.

var paiet ne viens, bet divi braucieni. tālāk. sāk runāt par materiāliem.

viss ir izmērīts, četrreiz pārmērīts, planšetē ir 3d modelis visam - tam vajadzēs to un to utt.

tad sāk runāt tieši par materiāliem, jo ir cilvēki, kas grib pirkt paši.

tagad, tiek sarunātas aptuvenās tāmes visam. līdz fakiniem sīkumiem cik skrūves mēs izmantosim vienam reģipša stiprinajumam(0.6 vai 1 biezums), cik būs kurā vietā milimetri.

vnk saku, neviens strādnieks nekad, nekadā veidā netiek pie finansēm, izņemot darbu vadītājus. tiem ir iedota nauda un atskaite ir par katru metru un dībeli.

kas ar grīdām? no kā? cik bieza, kā darīsim? materiāls? neviens pidars nekur pa veikaliem iepērkoties neskraida.

neviens neskraida uz kkādu depo kko pirkt. tāpēc, tieši tāpēc, es prasīju, tu esi klients? jo ja tā, tas viss ir piedodami, ja nē...

viņiem nevienam nav vaļas pirkt pat sūda naglu! kas tev ko brauc pirkt, man nav skaidrs. tiek izdotas rozetes, tiek atvests nomērīts kabelis, visas skrūves un naglas ir pārskaitītas līdz galviņai. smiltis ir nopirktas līdz tonnai.

cits darbs. ja brigādei ir darbs cirsmai, tiek iedots degvielas daudzums. līdz sīkumiem, bet ar atlikumu. neviens nebrauc piepirkt kko.

tas vnk ir kkāds bulšits.

tas ir kā ar kovidu vai cilvēkiem, kas ir brīnišķīģiņi un pūkainiņi un nekad nedusmojas un nekad dzīvnieciņus neaiztiek... es just do not believe that.