Takaši Macuoka "Samurajs"

cilveex: Jā, Japāna viena no pasaules pērlēm. Bet vai idealizēt? Lasīju vienu kāda ķīnieša darbu, tur bija domas, ar kurām padalīšos. Japāņu zaldāts ir pirmkārt goda cilvēks. Viss viņa uzskats/rīcība ir balstīts/i uz jēdzieniem. Bet cilvēks, kas nav karavīrs nemaz nav īsti cilvēks. Samurjas ir saimnieka lēnis. Samurajam ir kunga un dieva tiesības pār saviem padotajiem, ciematu vai desmit ciematiem. Samuraja filosofija neuzskata sīs darba bites par cilvekiem. Tur pat bija jēdziens. Man atkal jāatvainojas... es nepateiksu precīzi, tad man ir jāmeklē. Pēc atmiņas - cilvēks ir tikai tas, kas "staigā ar godu". Tb ar zobenu, kas ir sava majordoma bezvariantu kalps un sargs. Cilvēks, kura gimene baro lēni un viņa saimnieku neietilpst "cilvēku" kategorijā. Viņiem pat nedrīkst piederēt viņu pašu dzīvība. Ne darba augļi.
Bushido ir īpatnēja lieta. Atkārtosos - planētas kultūras pērle. Bet vai idializēt?

kamergrauzis: Kas var būt labāks par šo -
saglabāt stāju arī viskritiskākajos brīžos

Angela9: Ai, šodien tur to japāņu uz viņu mazajām saliņām ir tik daudz, ka viņi ir patoloģiski pieklājīgi, labvēlīgi un sistemātiski, lai izdzīvotu. Jo agresija palielina enerģijas lauku, bet viņiem vnk nav telpas, kur katram mazajam cilvēkam izplesties... Viņi, piemēram, sabiedriskajā transportā izslēdz mobilajiem telefoniem skaņu, lai arī brauc noslēgušies no visiem un iegrimuši savā mazajā ekrāniņā, un vilcienā iet pačukstēties pa telefonu tamburā...