Pārdomas.

DanaL: Nu tagad mums visiem - filosofiem, ...bla-bla-bla ... budām, beidzot pievienojies arī kauninātājs/-a.

Muktiana: Es te pēdējā laikā narcisisma iezīmes pētu. Aizliegt otram runāt un sevi izcelt - ir diezgan raksturīga narcisisma iezīme. Es brinos, kā viņi paši nesaprot. Nav taču pieklajīģi but narcisam. Es šobrīd pētu veselu literatūras blāķi, kādas emocionālas traumas narcistiski vecāki (vai ģimenes pārstāvji, saistošās personas) rada saviem bērniem. Un cik smagi tikt ārā no tādiem paterniem. Viens no tiem ir - atkal sākt runāt pēc tam, kad narciss bērnibā ir aizliedzis izteikties, paust domas, jūtas. Tad ir vesels ieteikumu komplekts, vai vispār var būt lidzvērtigs draugs vai radinieks, ja blakus ir cilvēks, kurš sevi bez kautrēšanās izceļ. Rupji ir lamāties, rupji ir būt ciniskam, rupji ir būt narcisam, bet ne paust savas domas un jutas. Slikti ir baidīties tās paust, izteikt. Slikti ir baidīties, vai "visiem patiksi" utt.

Muktiana: Jā, lai uzstādītu diagnozi, var nepeitikt. Bet tādi izteiksmes līdzekļi ("visiem paklusēt", "es vienigā zinu, kā pareizāk", "klausīt man", "piemēram, es") - ohoho - kā velk uz SPILGTĀM narcistiskām izpausmēm. Un tad līdz iespējamai narcisisma diagnozei arī nav tālu. Ja cilvēkam ir intelekts, it kā pašam vajadzētu saprast. Bet nu labi, raksti ka gribi un domā kā gribi. Var šo ainu izteloties kā bērnu bērnudārza telpās, kurš uzkāpj uz beņķa un skaļi visiem deklarē, kuram būs klusēt un kuram runāt. Ja pašam tas liekas ok, tad ok. Pārējie pabrīnās.