PIENS BĻODIŅĀ

PIENS BĻODIŅĀ

Gotiņai tesmenis mīksts un tantiņai viegli to izslaukt. Viņa savu gotiņu mīl un lepojas, jo piens ir trekns un pati rāma rakstura. Arī kaķis pienu no bļodiņas palok. Tā viņi trijatā dzīvojas.

Veikalā ceļas cenas un tantiņai skarbi ar iztikšanu. Arī par sienu jau prasa augstāku maksu. Labi, ka gotiņa un kaķis to nesaprot.

Viņa noglāsta gotiņai muguru un kaķim galvu, un ar to pašu roku notrauc savas asaras: “Vēl jau šo ziemu iztiksim.”

Tikai rudenī tantiņa noguļas gultā ar kādu vecuma ligu. Gotiņu pārdod, bet kaķis vairs nedzer pienu, jo tas ir no veikala - dīvaini smaržo un negaršīgs.

Kaimiņiene to pamana un sāk nest citas kaimiņienes govs pienu. No tās, kurai pārdeva kaķa gotiņas sienu. Viņš to nezin, piens patīk. Kaķis arvien biežāk guļ pie savas saimnieces, jo pats jau arī sen vairs nav nekāds jaunulis.

Kādu dienu pagalmā iemaldās svešs suns un kaķi uztriec kokā, kurā viņš pavada visu nakti. Laiza savu sakosto, asiņaino ķepu.

Agri no rīta atnāk kaimiņiene, ielej bļodiņā pienu un ieiet pie tantiņas.

Vēlāk kaķim paliek nemierīgs prāts un tiek lejā no koka. Bļodiņā piens ir rūgts. Arī ar visu savu nejūtīgo ķepu, viņš kā bulta metas pie saimnieces, kura vairs nenoglauda, jo nav spēka.

Kaķi kaut kur nolien pirms savas nāves.

Viņš noguļas pie tantiņas vaiga. Tas vēl mazliet silda, un kaķis viņai murrā par gotiņu, jo līdz rītam ir laiks, kad atkal atnāks kaimiņiene – ielies bļodiņā svaigu pienu un ienāks pie abiem.