Maskarāde

Bērnībā lasīju stāstu “Palle viens pats pasaulē” un joprojām atceros to kā puisēnam nepatika pasaulē būt vienam. Šodien netīšām izbaudīju būšanu vienai vietā, kurā vienmēr esi kopā ar citiem – kinoteātrī.

Nē, man tā nebija gadījies. Vienmēr vismaz kādi 3 skatītāji, vienalga vai darba dienas rīts vai pēcpusdiena. Rīgā dzīvo 630 tūkstoši cilvēku. Kā likums atrodas vēl kāds, kam nav ko darīt tieši vienā laikā ar mani.

Un arī šoreiz sistēma uzrādīja pārīti, kas sēdēs 4.rindā. Nākot iekšā zālē, jau paguvu iztēloties kā viņi būs vīlušies, ka nav divatā, bet es vainīgi uzsmaidīšu viņiem un noplātīšu rokas.

Bet pārīša nebija. Smejoties nofotografēju tukšo zāli. Pilnīgi viena. Kur lai apsēžos?

Nodzisa gaismas. Vienam cilvēkam arī rādīs filmu un nedzīs ārā? Tā dara? Nav taču izdevīgi. Varbūt kāds mazliet nokavēs? Varēšu viņai/viņam pastāstīt, kas norisinajās pirmajās filmas minutēs.

Neviens nenokavēja. Pārsēdos rindas vidū. Novilku jaku. Haha..varētu arī sēdēt plika, nevienam nebūtu iebildumu. Bet, joprojām gaidu, ka atnāks vēl kāds skatītājs. Vēl varu pastāstīt, kas notika sākumā. Mazu brīdi un jau vairs nevaru, jo sižets ir pārsteidzošs.

Skatos viena. Sāku justies kā mājās. Kino pieder man. Tā ir mana istaba ar milzīgu ekrānu pie sienas. Šī ir labākā kino pieredze mana dzīvē. Kinomāna kaifs. Stulbi tikai, ka nevaru piespiest pauzi ar milzīgu pulti. Vai Palle gāja uz kino tajā stāstā?

Filmas vidū sapratu, ka bija kļuda nepiedāvāt kādam nākt kompānijā. Filma tiešām izcila. Nav ar ko padalīties. Iesaku visiem, kas ir franču kino fani.