Rokas somiņa un draudziņš.

Gribēju būt kārtīga sieviete, rakstīt par pieneņu pļavām, putniem un ceļojumiem, gribēju turēties pareizās uzvedības rāmjos. Laikam jau tomēr nekas nesanāks, nenoslēpsi to kas esi un nenotēlosi to kas neesi. Nav jau arī būtībā tam vairs nozīmes, daudzi jau vietējie zina manus grēka darbus. Pie visa jau gan šodien ir vainīgs Ķencis ar savu dienasgrāmatā rakstīto, izsita mani godīgo sievieti no līdzsvara. Taisnība jau Ķencim ir par to sieviešu rotaļlietu, kuru var ielikt somiņā. Traki izdevīgi, izdevumu nekādu, vienīgi priekšrocības, lai gan vīriešiem vēl ērtāk, pat nav jāliek rokas somiņā. Ja tā pavisam atklāti, nu ko var sagaidīt no vīrieša (tas nav par visiem), piecas minūtes elšot un pūšot, labumu gūstot tikai viņš viens, kuram tā īsti nav saprašanas vai ir sievieti apmierinājis, kurš neprot uzvilkt prezervatīvu, kurš tomēr reizēm dzīvē ir nepieciešams, kuram pārbīlī no prezervatīva aizbēg draudziņš. Vīrietis, kurš uzvedās kā bāba citiem stāstot, ko darījis, ko redzējis, ko ēdis un kādas mokas cietis tajā brīdī kad ar varu vilkts uz gultu. Tad taču tiešām ir labāk draudziņš no somas vai atvilknes, jo tas tomēr nepievils un apmierinās. Daudziem varbūt tas nav pieņemami, bet tā jau viņu darīšana. Būs tādas, kuras neatbalstīs vibratoru, bet tajā pašā laikā bez piecminūšu varoņa pameklēs vēl rezervei lietpratēju - dubults neplīst. Katram savs! Tā Ķenci, izsiti kārtīgu sievieti no rāmjiem, parādīja atkal savu īsto dabu. Saku jau gan vienmēr, ka teātra spēlēšana pie laba nenoved.