Kaķu

• Kas to būtu domājis, ka kaķu čurāšanas paradumi var būt ārkārtīgi jauka un dabaszinātniski interesanta tēma.

Par runčukiem neko daudz nezinu, man bijušas tikai kaķu meitenes, abas izcili akurātas un tīrīgas.

Nu kā jau dāmas.

Mana bērnības dienu draudzene Kisīte kastītes ignorēja principiāli. Ot slova "vispār un vienmēr". Viņas attieksme bija viennozìmīga: "Ja jums tā patīk, ka visa māja smird pēc urīna, čurājiet tajā kastītē paši! Es nepiedalos! "

Ancīti adoptēju jau vīra mājā. Viņa bija mazāk principiāla nekā Kisīte, un, tā teikt, "iekļaujošāka" vai varbūt tolerantāka. Vismaz pret vīramāti, kuru cienīja un allaz novērtēja viņas centību. Tāpēc kastītē iečurāja, bet tikai 1 reizi, ij tad par prieku vīrenei, jo viņa to kastīti gādāja. A citādi tikai laukā - svaigā gaisā un svaigā vietiņā.

Kad vīrene kastiti nomainīja, Ancīte atkal viņu iepriecināja ar savu sapratni un iejūtību. Bet kā jau teicu - tikai vienu reizi. Pēc tam - "čau, mīļo omīt, tālāk turpini pati! "

Ak, jā. Ar vienu runci bija gan darīšanas. Pie mums šad tad ciemojās vīra radi un viņu rudais kastrāts Bonis. Kā jau riktīgs vecis un pie tam rīdzinieks un istabas puika, nokļuvis Pierīgas vasarnīcu zonā, ļāvās brīvībai - stingrā Ances uzraudzībā nokārtojās puķu dobē. Pēc tam, kā riktīgs vīrišķis, ne mazgājies, ne sakopies, nolikās garšļaukus blakus rūpīgi sevi nolaizījušajai un snaudošajai Ancītei, un momentā aizmiga.

Ancīti, kārtīgu un akurātu meiču, tāda šmurgulība satrieca tik dziļi, ka nācās aizmirst par miegu. Viņa neizturēja un pati sāka laizīt vispirms Boņa ķepas, tad tālāk ausis, tad vēl un vēl... kamēr pašai sāka likties, ka tā smirdoņa pamazām noplok. Bonim tas viss nepatika, viņš nervozi tirināja ķepas un visādi centās izvairīties no mūsu perfekcionistes. Un tak laikam pat kaķim ir kaut kāda sirdsapziņa, jo reizes 3 viņš savu ķepu nolaizīja pats...

Teikt, ka mēs, visi klātesošie cilvēkveidīgie, no tā skata aprēcāmies, nozīmē nepateikt neko... Pat tagad, pēc krietniem gadiem 20, ir iemesls pasmaidīt.