NIEKI XXXVIII

Man kaimiņos jau kādu nedēļu plus dzīvokli īrē ģimene no Harkivas. Trīs paaudzes. Vecmāmiņa pensionāre, meita, reiz bijusi augsta ranga ierēdne Harkivas apgabala padomē, tagad strādā par viesmīli baristu. Un piecgadīgs puišelis Miša. Komunicējam kā jau vienas sētas kaimiņi. Mēs palīdzam, ja nu kaut kas saimnieciski vai praktiski nepieciešams. Vera ar visu artrītu, kam nepatīk Majoru klimats, iet kā atspole, ja nekopj māju, tad metas sētā ar slotu un grābekli. Miša iet Majoru vidusskolas sākumskolā. Pamazām atdzīvojas, komunicējam, sadraudzējāmies, kad atdevu sava Puikas parastos krītus, lai var zīmēt uz bruģa. Divas nedēļas pagrabā zem apšaudēm ir ar savu nospiedienu psihē un uztverē.

Skolā kāds Iļja bija kaut ko stāstījis viņam savā bērna izpratnē par ukraiņu uzvarām. Nu Miša pa brīdim prasa vecmāmiņai Verai — kad brauksim mājup. Spēlējas kā visi bērni, taču Vera saka, ka ļoti mainījies, agrāk mašīnas, konstruktori, tagad sociālajā palīdzībā pielasījis mīkstās rotaļlietas, zvēriņus, mīļojamas mantiņas. Liek diezgan sarežģītas puzles. Taču katru vakaru visas mantas saliek somās, maisos. Izjauc puzles un saliek kastēs — ja nu rīt brauksim mājās.