Jauniņā

Ostas ciemā, kurā pastāvīgie iedzīvotāji ir tikai neliela daļa, uzradās jauniņā, kura deklarēja savu dzīvesvietu nelielā īres dzīvoklītī. Vēloties izbaudīt pilsētas piedāvājumu klāstu, viņa ar prieku iesaistījās sabiedriskajās aktivitātēs un šad tad vienkārši pastaigājoties pa pilsētas bruģētajām ieliņām mēdza ieskatīties izgaismotajos logos, kur aiz katra no tiem bija savs dzīvesstāsts.

Visai neilgā laikā pastāvīgie iedzīvotāji sāka interesēties, kas viņa ir, ko viņa te dara un kāpēc uzradusies. Radās iepaids, ka viņa kādu atgādina, tikai ko? Kāds viņā saskatīja skolnieci ar divām bizītēm un breketēm zobos, kas šeit bija skolā gājusi. Kāds domāja, ka tā ir novecojusi kurtizāne, kas kādreiz savā sievišķības plaukumā uzturējās ostā valdzinot jūrniekus. Vēl kāds cits bija pārliecināts, ka tā ir kaimiņiene, kas pāris dienas jau nav redzēta - gan jau uztaisījusi plastisko operāciju un tagad izliekas par citu cilvēku.... Pag, nē, varbūt tomēr kaimiņš? Nevis nodzēries sēž savā būdā, bet mainījis dzimumu un atplaucis?

Kas viņa ir?

Arī pati jauniņā īsti nezin. Viņa zin, ka reiz šeit ir bijusi un atgriezusies. Viņai patīk ieelpot šī ciemata gaisu, lai arī tajā mēdz ievējot zivju smaka. Viņai patīk šejienes bruģētās ieliņas, kas ar saviem grubuļiem un nelīdzenumiem sapurina domas. Un viņai atkal gribās ieraudzīt to zāles zaļumu un debesu zilumu, ko glabājusi atmiņās. Nostaļģija pēc kūsājoša pavasara... Rudenī....