Kaut kur uz cita globusa (8. daļa)Šī rīta maiņa paiet samērā mierīgi. Maiņas sākumā ejam ar motoru, bet pēc kāda brīža sagriežas labs vējš un uzliekam trīs lielākās buras. Man sanāk pastāvēt pie stūres no 6:00 – 7:00. Kreisajā bortā parādās Lemnos sala. Kā pirmie vēstneši mūs vēl desmit jūdzes no krasta apciemo daži sikspārņi. Ostā ienākam ap 9:30, kad mūsu maiņa jau beigusies. Šodien īpašu pasākumu nav plānots. No rīta visi kopā sakopjam kuģi, pēc tam – brīvais laiks. Vispār tāds nogurums, ka neko negribas, ja nu vienīgi kādu aliņu vienā no daudzajiem ostas restorāniņiem, kas izvietojušies gar piestātni. Romans labprāt sastādītu kompāniju, bet visai filmēšans grupai šodien organizatoriski jautājumi, tāpēc solījums sastādīt kompāniju aliņam pārceļas uz vēlu vakaru. Nolemju mazliet pastaigāt pa salu un uzkāpt klintī, kuras virspusē izvietojies milzīgs cietoksnis. Tas izrādās samērā viegli apstaigājams, tikai gandrīz nekur nav nekādu drošības margu vai ierobežojumu. Turpat blakus taciņai paveras klints nogāze vismaz pāris simtu metro augstumā. Līdz pašam tornim gan neaizeju kādus 20 metrus – mazliet raustās soļot pa metro platu mūri divsimt metro augstumā. Toties no tās vietas, līdz kurai esmu ticis, paverās fantastisks skats uz ostu, kur vienā stūrī pietauvots arī mūsu kuģis. Atpakaļceļā satieku vēl dažus mūsu komandas biedrus, kuri nolēmuši uzkāpt augšā. Pēcpusdiena paiet gatavojoties rītdienas daivingam. Tikai pašā vakarā savācamies uz restorāniņu. Mums pievienojušies divi jauni komandas biedri – vēl viens Sergejs un ?. Beigās iegrozas tā, ka “mierīga alus kausa” vietā kārtējās grieķu vakariņas. Šoreiz – nevis ar jūras produktu sortimentu, bet gan grillēts jērs. Ņamma ! J Esmu tā piekusis, ka nav spēka vairāk turēties nomodā, nolemju doties uz kuģi pagulēt. Arī kapteinis pamet galdu un kopā dodamies cauri pilsētiņai. Pa ceļam sanāk interesantas sarunas par jūru, burāšanu un citām tuvām tēmām. |
