Omes rezidence.2.Uz riteņiem!

Atvaļinājums turpinās...Rīts mūs sagaida ar dažādiem vecāku atstātiem darbiem-puikām jāizpļauj pagalms un apkārt mājām, bet es protams sāku ravēt, kaut man tas stingri noliegts.Nav jau lauki....dažas vagas manam prieciņam.

Kaimiņš iznomā kvadraciklus, bet nu manējiem šie prieki iet secen, jāpaaugas!

Puikas salien baseinā un jau spriedelē, kā nu omi izklaidēt.

Laukā svelme, bet man jātur bura.

Brauksim ar riteņiem, es tev atdošu savu

Ieraugot riteni iekšēji mazliet nodrebu-kā es , saliekusies kā slieka, braukšu.Izmēģinu un iepatīkas.Ātrumus un bremzes esmu jau pasen apguvusi, jo man patīk arī vienai riteņot.

Jaunākais uztraucas vai varēšu izturēt lielo apli.Es protams nezinu cik km tas ir.

Kamēr braucam pa šoseju, esmu pat sajūsmā.Nu kas tur kādu dunduru nosist, bet prieki īsi-sākas riktīgi lauku ceļš cauri mežam.Ceļš smilšains un izdangāts.

Mazdēli nenogurdināmi.Sasodīts, varēju jau agrā pavasarī sākt trenēties.

Tieku padzirdināta, esmu mazliet piekususi, jo riteni nēsā pa smiltīm.

Puikas sajūsmā apskata čūskas ādu.Sāku domāt vai tik te nav lāči.

Omes, mašīna! Ceļš tik šaurs, ka tikko nenokritu uz celma.

Piedzīvojumi nebeidzas, jo pāri ceļam pārskrien stirnas un tālumā dzirdamas skaļas un draudošas suņu rejas .

Nebaidies, tie suņi ir būros.Mēs ar tēti bieži te braucam.

Sāku sapņot par piemājas šoseju.

Izrādās vēl jābrauc kādi 5km.

Redzi, redzi! Mežacūka aizskrēja!

Nu beidzat mani biedēt! Man paliek neomulīgi!

Beidzot šoseja! Urrā!