Tipa brīvdiena

Svētdiena sanāca piesātināta.

Rīta pusē paredzētais, ārpus civilstāvokļa likumdošanas un valdošās morāles, miesiskais kontakts nenotika – visnotaļ ugunīgā būtne savā sadzīvē bija tik sagurusi, ka nereaģēja uz maniem kuslajiem WhatsApp signāliem... Neuzbāzos ar skaļāku atgādināšanu par sevi. Visam sava vieta un laiks. Pēc tam gan dabūju virtuālu pendeli par šo pietāti...

Nolēmu nelaist zūdībā rasto laika logu un pieslēdzos citas labas meitenes transporta līdzekļa tehniskās apskates iziešanas problēmai. Tai gan jau biju pieskāries iepriekš, tomēr tagad pieķēros (ne bez palīdzības) vērsim pie ragiem kārtīgi. Pozitīvs rezultāts sasniegts netika, bet ir vīzija par virzienu, kurā airēt... Meitenei auto vajag kā ēst... dzīves ritējuma traģiskā puse...

Rokām vel smirdot pēc degvielas, ap pusdienu cēlu nemierīgo telefonu un iespringu no jautājuma: “Tu sen esi gājis plaušu rentgenu?” Nu piekritīsiet – visnotaļ neikdienišķs jautājums, vienalga no kā mutes... Jautātāja bija... eeeee... paziņa ar kuru tik laiku pa laikam apmainamies ar pārsūtītajiem pikantajiem telefonjociņiem. Var teikt nu jau senas tuvības atturīgi solīdais rudiments... Manas darbošanās specifika pieprasa obligāto ikgadējo veselības pārbaudi, un tā bija svaigi kā izieta, fluorogrāfiju ieskaitot. Tramīgi atjokoju, ka vel neredzu sevi plaušas donora lomā. “Mans lūgums būs vienkāršāks. Vai vari piedalīties dzemdībās? Tagad. Mani jau ved! ” Viegla šoka stāvoklī debīli pārjautāju vai šis process skar viņu, paralēli vairākkārtīgi pārmērot galvā laika nogriezni pēc TĀ... nē, es tā kā nebūtu “tēmā”... nu tiešām nē!

“Man tas ir svarīgi..., un nav kam...”

Ja nepieciešams, tad esmu liels meistars ticami (nu vismaz pašam tā liekas) izmeloties, bet šoreiz pat prātā nenāca būvēt “otmazas”. Tik vien painteresējos vai mani laidīs klāt. Jelkādi citi argumenti likās smieklīgi šajā Sievietes uzticēšanās brīdī.

Noskaidroju paredzamo pasākuma vietu un nosolījos traukties. Drudžaini nomazgājos un tiešam traucos. Pa ceļam blenzu uz saviem melnajiem nagiem, soloties sev tos apgriezt kāpjot ārā.

Protams, ka aizmirsu to izdarīt. Jau procesa laikā kaunīgi lūdzu vecmātei atļauju nomazgāt rokas, un vienalga centos tās lieki neeksponēt.

Nu tā. Tēvzemē par 1 meiteni vairāk.

Traki tiem sieviešiem...

Lai viņai labi, un lai satiek sev īsto/s cilvēku/s.

Katrā ziņa daudz labāku/s par mani.