Teātris

Pamatinstinkta neprāts, Sievietes izpild+organizatoriskajā mehānismā, bija mani aizvedis uz izrādi “Mīlestības neprāts”.

Izrāde man patika. Nedaudz gan likās, ka Džilindžera režijas Liepājas teātra koncepts ir gauži tuvs “Latviešu mīlestības” stāstiem iz Rīgas Jaunā teātra, taču tas lai paliek dižāku kritiķu pārspriedumu ziņā.

Mākslas baudīšana vedina uz eksistenciālām pārdomām. Veči to izgruzd sevī, bet sievietes, redzētā aizgrābtas, mēdz to uzskatīt par kaut kādu atklāsmes brīdi un punktu, kurā ir obligāti jānodarbojas, ja nu gluži ne ar attiecību modeļa maiņas ultimātu uzstādīšanu, tad ar smadzeņu sērīgu apgrūtināšanu gan.

Vēroju skatuvi, galva tvēra aktieru sniegumu, bet muguras smadzenes jau modelēja dialogus, kādi mani varētu sagaidīt pēc priekškara krišanas un virsdrēbju izcīnīšanas teātra garderobē...

Viss, aplausi, vairākkārtīga paklanīšanās, režisora atrādīšanās pirmizrādei par godu, ziedi, un apgarotā publika sāk virzīties uz izeju. Kaut kur aiz muguras sadzirdēju sarkastisku frāzi: “Džilindžers te visas savas oficiālās un neoficiālās laulības izspēlējis...” Tīri latviski vēlīgi, vai ne?!

Velns neizrādījās tik melns. No gaidītajiem galvas apgrūtinājumiem nebija ne miņas. Mirkli vel pavadīju saspringtās gaidās un tad atslābu.

Sievietes, kuras ienāk manā dzīvē, kā likums, ir noskaņotas mainīt lietu kārtību. Šad tad sava redzējuma panākšanai tiek izmantoti visai radikāli līdzekļi... Kašķī un spriedzē panāktais rezultāts nekad nav stabils. Tamdēļ arī vienmēr stāvu kā klints, ļaujot Dabas stihijai paplosīties un izgāzt savu prasīgo ilūziju enerģiju pār sevi...

Pēc īsāka vai garāka laika posma notiek situācijas pieņemšana un “dzīvošanas šim brīdim” sākšana.

Rādās, ka TAS notika arī tagad.

Nedēļas nogale rietumu piekrastē bija piesātināta.