Droši vien daudzi ir lasījuši A.Lindgrēnas „Brāļi lauvassirdis”. Ezotēriķi uztvers, ka autore arī visdrīzāk ir interesējusies par reliģijas lietām un iepazinusies ar hinduisma mācībām. Par to liecina grāmatas sižets, proti, braļi lauvassirdis nomira, bet tad pēkšni attapās pasaulē, kur visi viens otram viss kaut ko par velti dod. Respektīvi, par maizi, dārzeņiem un bulciņām nav jāmaksā. Pēc tam viņi nomira arī uz tās pasaules, un atkal dzīvi turpināja citur. Baigi detalizēti neatceros, bet to ideju gan atceros. To autore nevarēja pati izdomāt, tā ideja noteikti balstījās uz jau zināmu sižeta līniju, proti, ka bez mūsu pasaules eksistē vēl citi pasaules līmeņi - augstāki un zemāki – un arī tajās notiek cīņas, un dzīve tur atšķiras ar laimes/nelaimes līmeni. Un vispirms jau ar ego pakāpi. Ja braļi lauvassirdis nokļuva kādā debesu planētu sistēmā (bet tās noteikti nebija izdaudzinātās "garīgās debesis", uz kurām Bībele mudina doties), tad tur par pakalpojumiem nebija jāmaksā, jo cilvēki darīja par velti. Neticami, vai ne?

Manuprāt, tā arī ir – jo lielāks ego piemīt cilvēkam, jo vairāk viņš nonāk vidē, kur par katru pagriezienu un pietupienu un pat skatienu tiek piestādīts rēķins.

Viena pazīstama ģimene stāstīja kā ceļ māju – visi meistari apčakarē, par katru nieku izrēķina, cik tas maksās un cik tas maksās. Nav iespējams, sarunāt, ka „par šo darbu kopā maksāsim tik”. Visi meistaari saka apmēram tā „es ieiešu, apskatīšos, ja būs tas jādara, tad tik jāmaksā, ja tas, tad tik, ja pacelšu galvu, tad tik un es jau vēl nevaru zināt, kas jādara, jo par apstākļu novērtēšanu arī jāmaksā.” Vārdsakot, pat velti nepāries pat pār mājas slieksni, ja par to nesamaksās kaut ko.

Tas varbūt līdzīgi kā vīrs sievai „ja uztaisīsi vakariņas, tad 5 eur, maksāsi, ja darīsi to un to, tad 13 eur”. Vārdsakot, jo egoistiskāks cilvēks, jo vairāk pretī viņš saņem cilvēku, kurš neko nav gatavs par velti darīt. Mūsdienās pat psihologam jāmaksā, kura funkcija ir tikvien kā būt gatavam uzklausīt. :) Par velti mūsdienās pat klausīties negrib.

Un vispār mūsu egoistiskajā laikmetā nauda ir kļuvusi par tādu kā enerģijas apmaiņas mērvienību. Jo arī cilvēki ir tik egoistiski, ka no otra „izsūks” visu, bet pats, ja vien varēs, nedos neko. Tad nu figurē tā nauda „ok, es tev sniegšu friziera pakalpojumus, bet tas maksās tik un tik naudas jeb tik un tik enerģijas mērvienības, kas tev jādod man pretī.”. Visdārgākie mūsdienās kļūst tieši cilvēkpakalpojumi. Preces - salīdzinoši lētas. Jo tās ķīnieši ražo. Bet darbaspēks maksā tik cik maksā. Lai gan arī dažādi. Pie ķīniešiem gandrīz par velti, bet arī sadzīves pakalpojumi viņiem ir zemāki.

Diezgan piņķerīga sanāca mana doma. Vienkārši kaut kā aizdomājos, ka egoistu sabiedrībā norēķinu forma ir nauda. Debesīs tie pakalpojumi tiek sniegti par velti, jo cilvēki grib dalīties. Pie mums tā ir nauda, jo tas ir vienīgais veids, lai nodrošinātos pret egoistu nekaunību. Bet tā naudas valūta vienalga darbojas diezgan ciniskā formā – ja kaut kādu iemeslu dēļ to naudas valūtu nopelnīt cilvēks nespēj (tieši nespēj nevis negrib), tad par velti cilvēka virzienā pat kaķis nenošķaudīsies. Ja vien to nedarīs mīlošie radinieki, kuru eksistence savā ziņā iemieso debesu valstības esamības atblāzmu. :) Vai varbūt dažam labam nemaz tādas atblāzmas nav. Bet elles līmeņos droši vien ir vēl štruntīgāk. Interesanti, ar ko viņi tur nodarbojas[bet rakstos esot apraksti, būs jāizvelk]. Laikam pretī vispār neko nesaņem, viņus tikai ekspluatē. Viņiem droši vien pat naudas nav.

Bet mums ir. [Jānobeidz raksts uz pozitīvas nots.] Bet debesīs vēl vairāk viss kaut kā ir. [Un šī jau ir vēl pozitīvāka nots.] Ja vien tur nokļūsim. [hmm...]