kkas vecss ,un paties!;))

Ja ir kas tāds, kas mūs, vīriešus, patiešām mulsina, tad tā ir šī sasodītā komplimentu padarīšana. Tu uzaicini uz randiņu savu sapņu sievieti, pirmajās desmit minūtēs viņai nepasaki nevienu komplimentu un, neko vēl īsti neuzsācis, kā vēlāk no viņas pašas uzzini, visu jau esi sabojājis. Brīdī, kad viņa tev pieliecas klāt, lai, kā tev pašam šķiet, tevi noskūpstītu, sieviete negaidīti pajautā: "Kā tev liekas, vai es izskatos labi?" un šajā mirklī tu tikpat labi vari doties mājās. Nekas, ko tu turpmāk teiksi, viņai nebūs gana labs. Sievietes gaida, ka komplimenti no, mums, vīriešiem, birst kā no pārpilnības raga, jo tieši tā tas notiek, kad savā starpā satiekas viņas pašas. „Šajā topiņā tavas krūtis izskatās īpaši lielas!” Viņas pie tā ir pieradušas.

Problēma slēpjas tajā, ka mums, vīriešiem, nav kur šajā mākslā trenēties. Satiekot savus draugus, mēs taču nevaram pēkšņi paziņot „Šajos džinsos tavs dibens izskatās baigi stingrais!” vai arī „Tavs loceklis šajās biksēs izskatās ļoti liels!” Ikviens no maniem draugiem pēc tam, kad es būtu viņam ko tādu paziņojis, vairāk negribētu ar mani nekur iet. Es zinu – viņš pēkšņi kļūtu ļoti aizņemts un tad vienā dienā pazustu. Taču tas nenozīmē, ka mums, vīriešiem, nav emociju. Ir, tikai mēs tās izrādām savādāk. Vai esat novērojuši divas draudzenes, kas ilgāku laiku nav satikušās? „Ai, saulīt, kā es priecājos tevi ieraudzīt!” Un ko var dzirdēt, satiekoties diviem sen neredzētiem draugiem? „Čau, vecā pakaļa!" Bet tas nozīmētu to pašu. ;))