Atradu sava dienas gramata

Princese pamodās. Pirmais rītausmas stars no sākuma iespīdēja viņas logā, tad klusi uzrāpās uz palodzes, pēc mirkļa nedzirdami paslīdēja pār segas virsmu, līdz apgaismoja viņas seju."Čirik čiv civ ", - atskanēja Zvirbulīša priecīgs rīta sauciens. Diena nesolīja neko labu, debesis klāja draudoši lietus mākoņi, tas bija vienīgais saules stars, kuram izdevās izsprausties cauri. Cilvēki bija noguruši no garās ziemas, lietaina un auksta pavasara , tāpēc Princese izvēlējās grūtu darbu , visu dienu turēt Sauli , bet Zvirbulis , gaiņāt mākoņus. Garās dienas gaitās Zvirbulis piekusa. Visu dienu vaktēt un staipīt mākoņus bija smagi - te par lielu, ka ne pavilkt, te par slapju, te kāds pa apakšu tomēr tie centās aizlavīties līdz Princeses ciemam. Grūti , bet viņš bija solījies un tāpēc arī centās. Kad pienāca vakars, Zvirbulītis vēl aizskrēja uz tālo debess malu. Jau dienā bija noskatīts mazs, mīlīgs , pēc silta pavasara lietus smaržojošs mākonītis. To Zvirbilis nesa Princesei, tā bija visu dienu turējusi lielo smago un karsto sauli. Mazais mākonītis būs ļoti dziedinošs viņas nogurušajām rokām.Princese pastiepa rokas un Zvirbulītiis maigi tās ietina mākonī.
Princese smaidīja.
"Čirik čiv civ ", - atskanēja Zvirbulīša vakara sauciens , jāiet gulēt , rīt darbu atkal pilnas rokas.