Cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Pār tādiem cilvēkiem varam kļūt piecu minūšu laikā.Un vai mēs gribētu, ka mūs apskata kā mērkaķus, pie sevis , neapzināti, laimīgi noelšoties, ka tas stāsts nav par skatītāju.Mums ir žēl, bet kā ir viņim, iekšēji, mēs vienalga nespēsim izjust.

Bija man gadījums veikalā.Es , kārtīgi izvēlējusies, pietiekoši, preci , ar ko piepildīt ledusskapi.Sakrāvu visu kaudzē uz veikala lentas.....Bāc, bet sviests taču nav paņemts....Ko šādos gadījumos dara?Skrien pēc sviesta! Aiz manis paliek rinda.Bet aiz muguras redzu, kādus divdesmit gadus vecu pusaudzi, ar Dauņa sindromu, kurš sāka uztraukties.Atgriezos ar sviesta paciņu, un atvainojoties rīndā stāvošajiem, pievērsos saviem pirkumiem....Aiz muguras dzirdu, kā jaunā puiša māte mierīgi viņam saka, ka neviens no viņa nebaidās.Izrādās , ka manu ātro aizskriešanu, jaunais vīrietis bija uztvēris kā bēgšanu no viņa.Es izlikos ka viņu pat neesmu ievērojusi.Un viņš bija tik laimīgs, par to, ka cilvēks viņu uztver kā visus pārējos.Labākais ko mēs varam darīt, skatīties uz viņiem kā pilnvērtīgiem cilvēkiem, nevis, sevis uzskaistināšanai savās acīs, meklējot pareizo pieeju .Labāk tomēr redzēt kā vienu ļaužu pūli, vai sākt tēlot labo cilvēciņu, kas paglaudīt galviņu.Nezinu, kam tas vajadzīgs?.Lai pēc piecām minūtēm jau būtu aizmirsis.Kāpēc puisis tā jutās?Tā tad viņam ir bijusi pieredze...bet ne no tām labākajām.

Šajā klusajā sestdienā pateiksimies Dievam un Jēzum par to, ka nav Padomijas laiki, kur cilvēkus ar īpašām vajadzībām , vienkārši piesēja pie gultas, kādā pansionātā.Un varbūt vienreiz dienā pabaroja.Pārējo ēdienu baroja pašu cūkām.Invalīdi tajā sabiedrībā nebija vēlami, tāpēc arī dzīvoja īsu mūžu.Es negribu teikt , ka tas bija visos pansionātos .Tādēļ, lūdzu piedošanu, par nepatiesu aizskaršanu.