Atmiņas.

Pieredzes apmaiņā bija jautājums par to, kas ar gadiem pesaista pie oho. Tad nu sāku domāt arī es, kas mani piesaista un kāpēc te sēžu. Sāku ar savu naivumu, ticību labajam, ticību cilvēkiem, gribēju tikai mainīt savu dzīvi. Tad sākās kafijas dzeršanas laiki un sarunas ar dažādiem cilvēkiem, lai atrastu to cilvēku pēc kura ilgojas sirds. Sapratu, ka tādu iespēju ir ļoti maz, kur nu vēl man, kad jau rudens klāt un krīt lapas. Tad notika brīnumi, kuri retajam doti, sajust tos ar sirdi. To nevar izstāstīt, bet gan sajust divu cilvēku ciešā apskāvienā. Tas nekur nevar pazust kaut abi vairs nav kopā, un cits to nevar iedot. Tādām rudenī iedotām jūtām mazs saules pavediens iet līdzi ar gadiem, nekad nepārtrūks kaut melni putni gribēs to visu saraut. Sēžu un vēroju, neko nemeklēju, jo zinu, ka man nav vajadzīgs tikai kaut kas, kurš labi pelnīs vai būs laba mašīna. Man vajadzīgs cilvēks, kurš prot apskaut, ieskatīties acīs, par kuru sirds teiks īstais. Diemžēl divreiz tas nenotiek, bet ir atmiņas, kuras mēs abi vēl jūtam. Tā nu sēžu un vēroju te notiekošo, redzu melus, izlikšanos uz kuru pamatiem grib būvēt laimīgu dzīvi. Kaut kā tas nesanāk un tad meklē vainīgos. Meli, sirds aukstums taču dod pretim tikai to pašu. Laikam jau pievelk mani šeit, jo viss skaistais kas bija sākās te oho.