ģimenes spēks

Lasot kādu psiholoģijas grāmatu, uzzināju, lūk, ko. To, ka ir svarīgi pilnveidoties pašam, iet dzīvē uz priekšu, bet, ka ne mazāk svarīgas veiksmei ir partnerattiecības. Tas it kā ir zināms, kāds tam var piekrist, kāds mazāk piekrist, bet es sapratu, ka tajā ir baigā sāls. 50% veiksmes mūsu dzīvē mēs radam paši ar savu darbu, 50% veiksmes gūstam no attiecībām, no mākas strādāt komandā. Cits varbūt vispār ir iemācijies ne tik daudz pats strādāt, bet organizēt pareizu komandu.

Un attiecību māka, attiecību traumas – tās veidojas ģimenē. Nu ok, attiecibas iedalās 2 kategorijās – ģimenes attiecības jeb tuvās attiecības un attiecības ar ārpus ģimenes cilvēkiem – kolēģi, draugi. Cilvēkam drošības sajūtai un it īpaši bērnībā ir nepieciešamas attiecības ģimenē, kas ir pašas tuvākās, beznosacījuma attiecības. Tās dod spēku dzīvot, cīnīties, būt – gluži kā saules gaisma – tās dod spēku veidot pašam savas beznosacījuma attiecibas un mācēt mijiedarboties nosacījuma attiecībās.

Tāpēc ģimenes attiecības, tas, ko ieliek ģimenē, tie ir tie paši 50% no panākuma. Ja nav droša ģimene, tad rodas 2 veida attīstības virzieni bērnos – vai nu viņš arī dzīvē, darbā ir „nekāds” – puskoka lēcējs, kāds mūžīgi padotais, mazapmaksāts darbinieks, un, Dievs dod, ka vispār kaut kur darbinieks. Un pārkopensācija – ka iztrūkstošo drošību ģimenē grib nodrošināt ar saviem spēkiem.

Un paradokss notiek tāds, ka  - centies vai necenties – tie  50% paliek tie paši griesti. Tās problēmas „attiecībās” papildus 50% klāt veiksmei nepieliks. Jo iegāzīs tieši ģimenes trūkums. Tātad kas notiek? Nu vienā gadījumā nekas nenotiek – cilvēks knapi kust arī dzīvē uz priekšu – varbūt mācās, varbūt nemācās, varbūt kaut kur strādā, varbūt nestrādā. Ja galīgi ģimenes nav, gan jau būs spiests strādāt kādā mazapmksātā darbā ar virsstundā. Savu dzīvi nodzīvos.

Bet kas notiek ar to, kurš „pārkopensējas” – vēlas savu vērtību nopelnīt ar „panākumiem darbā, personībā”? Patiesībā tālu nav no pirmā. Ja tā ir sieviete, tad var iedabūt partneri, kas vilks uz leju, var darbūt bērnus – ar problēmām un grūtībām un arī bez 50% veiksmes – un atkal tā pati ģimenes neesamība, kas stimulēja skriet pēc panākumiem, iegāzīs – vairs nevarēs pat patipināt pēc panākumiem. Un galu galā no tiem atteiksies. Un kaut kā jau dzīvos. Ja tā nav sieviete, tad arī var sanākt kādu panākumu gūt, varbūt pat biznesu nodibināt, bet arī viņiem kaut kā neiet no rokas – ne to biznesu var noturēt, arī sievietes pamet un vispār attiecības ir stress, nevis atbalsts, vēlāk atkarības un miega traucējumi. Un ar darbu tam perfekcionistam tā arī sanāk – it kā varētu, bet īsti nesanāk.

Tāpēc sabiedrībā netiek pienācīgi novērtēta ģimenes ietekme uz bērnu, uz nākamo paaudzi, uz tautas veiksmīgumu, uz vecāku sadarbību, uz zināšanām, kā veidot attiecības, kā veidot komandu, kā sadarboties ne tikai komandā, bet arī tuvā komandā. Un galu galā netiek runāts par to, kā  destruktīva ģimenes dzive, šķiršanās, aiziešana, pamešana, atkarības, egosisms, neizglītotība bērna audzināšanā un vajadzībās, negarīgums ietekmē destruktīvi bērna nākotni. Un arī tautas nākotni, ja tādu bērnu ir daudz.