Sami.

Neticēju savam acu gaišumam, saucu kaimiņieni Zentu, lai atnāk pie manis, padzersim kafiju, pastāstīšu viņai par savu izlasīto. Zentai būs jāpārliecinās vai esmu ar savām acīm pareizi redzējusi, viņai tomēr tām brilēm gruntīgāki stikli. Ar mani jau var gadīties visādi, bet kaimiņiene kādus gadus jaunāka par mani. Zenta klāt kā nagla, kā nekā kafija par brīvu un varēs papļāpāt. Nosēdinu Zentu pie sava datora, lai nu cilvēks izlasa tos jaunumus. Viņa lasa un saka, ka bez kāda stiprāka mēriņa viņa nesaprotot. Paņēmām pa mēriņam un sākām apspriest rakstu.Sanāk tā, ka arī mēs ar Zentuku piedalamies tajā brīnumajā projektā. Beidzot arī mēs tiksim pie slavas lauriem. Esot tāda ministrija, nu tāda, kura atbildot par tām lietām , kuras notiek tā tālāk no mums. Vieta dzirdēta kur tas notiks, tā esot Zimbabve. Bijusi jau gan tur neesmu, bet varbūt sakarā ar šo piedalīšanos projektā sanāks aizlidot, laikam jau ar autobusu tur nevar aizbraukt. Mēs nodokļu maksātāji tur mācīšot audzēt Āfrikas samus. Braukšot arī uz Latviju apgūt makšķerēšanas un kūpināšanas brīnumus. Cik tas viss izmaksās nemāku teikt, tik daudz naudas man nav bijis un nezinu kā to lielo skaitli sauc. Gan jau būs nezinīšu komanda, kuriem ir liela pieredze naudas skaitīšanā un izlietošanā. Aiz laimes paņēmām ar Zentuku vēl pa mēriņam un devāmies katra uz savu gultu, sapņot rozā sapņus.