slepenais vērotājs

Jau ilgāku laiku vēroju vienas beibes bloga lapu un ik pa brīdim tas man izraisa emocijas. Pirmkārt, viņu atradu pēc kādas sarunas ar labu paziņu, gandrīz draudzeni, tā persona viņai bija, var teikt, ienaidniece, konkurente. Jā, viņas karoja par kopīgu vīrieti. Tā mana draudzene negribēja izpaust, kas ir viņas cienīgā konkurente, bet......pēc dažām pazīmēm, ko viņa toreiz minēja, atradu. Jutos kā Šarlohs Holms, kad milzigajā informācijas gūzmā, viņu atradu. Un piesekoju. Klusa kā pelīte.

Jo šī otrā persona (vajadzētu vārdu piešķirt atpazīšanai, bet lai paliek „persona Nr.2”) skaļi deklamēja, ka melnajā sarakstā ieliks visus pirmās personas draugus. :) Un tā kā es slepus atradu šo personu, tad arī pirmās personas acīs man vajadzēja palikt neredzamai un klusiņai. Tā ka neviens neko nezin – persona Nr.1 nezin, ka esmu atradusi personu Nr.2, bet persona Nr.2 nezin, ka esmu personas Nr.1 un personas Nr.0 (galveno stāstu varoņu) draugs. :D

Gandrīz smieklīgi. Vai spējat izsekot līdzi? Un tā es sāku sekot tai drāmai „mīlas trijstūra, gribēju teikt, traģikomēdijai, bet tā nav komēdija”, no malas.

Patiesībā es pat vienu brīdi sarakstījos ar personu Nr.2 privāti, tad saraksti pametu. Bet klusēju kā partizāns, ka esmu viņas ienaidnieku draugs. Jo nevarētu paredzēt sankcijas. Bet es sankcijas vai kādus paziņojumus, kur nu vēl publiskus, nu nemaz negribēju.

Un kad skatos tās beibes ierakstus, mani viņa daudzējādā veidā pārsteidz. Pirmkārt, viņa, var teikt, ir populāra – gan vietējā tirgū, gan starptautiskā. Tiesa, zināmās, smalkās aprindās. Sarežģītas, augstas mākslas aprindās. Tāpēc ir sekotāji, vara un zināma ietekme. Un vispār ir arī ietekme. Brīžiem gan viņa uzvedas kā Napaleons, un tajā ziņā viņa, manuprāt, ar ietekmi pārspīlē. Viņai tie sekotāji tik daudz saradušies viņas profesionālās darbības dēļ, kas saistīta ar publiku, faniem u tml. Tāpēc viņu ir padaudz. Ja man būtu tik daudz smalku draugu vietējā un starptautiskā arēnā, varbūt es arī justos nedaudz kā Napaleons. Tā ka viss ok.

Bet, kas mani pārsteidz, ka tur visām smalkajām mākslām pa vidu, viņa paralēli risina savu mīlas trijstūra drāmu. Un ļoti mākslinieciski. Es brīnos gan par drosmi, gan arī par mākslniecisku izpausmi. Persona tiešām ir māksliniece, laikam visās jomās. Tiešām ar smalku dvēseles un uztveres struktūru.

Vispirms mani gāž no kājām nost tieši viņas drosme. Drosme atklāti paust savas mīlas peripētijas gandrīz vai pasaules publikas priekšā, parādīt savu ievainojamību. Es par to nebeidzu šokēties. Domāju, vai tā ir neiedomājama drosme vai neprāts. Vai varbūt pašpāliecība? Vai varbūt izmisums? Vai visi kopā?

Tālāk mani pārsteidz veids, kā viņa to problēmu „iznes”, runājot par bērnu aizstāvēšanas tiesībām. Un bērnu tiesības – tas arī ir jautājums, kuru es aizstāvu – tikpat dedzīgi kā viņa. Mēs tur esam domubiedres! Tikai es nedrīkstu teikt, ka esmu viņas ienaidnieku nosacītais draugs.

Tas, kā viņa aizstāv bērnu tiesības, mani arī pārsteidz tik daudzos aspektos, ka pat grūti pateikt, tieši kas mani pārsteidz. Idejām es abolūti piekrītu! Taču man bail ar savu vārdu ielaikot. Nu lai neredz, ka esmu kaut kādā konfliktējošā kompromisā (vai kā to pateikt). Dažkārt man pat ļoti patīk viņas idejas, liktu like un atbalstošus komentārus, bet klusēju. Redzu, ka viņas neordinārajām idejām nemaz tik daudz atbalstītāju nav, bet es gan viņu atbalstītu, bet neuzdrošinos. Viņa nebaidās izpurināt visas savas dzīves netaisnības, bet es neuzdrošinos nolaikot.

Un vēl pārsteidz, ar kādu maksimālismu viņa pieiet savas taisnības iegūšanai. Kaut ko tādu es arī neesmu redzējusi. Tas ir saasināti, mūsu sabiedrībai nepierasti, inovatīvi. Bet es viņai piekrītu. Bet es nemūžam neko tādu neuzdrošinātos. Un atkal liekas, vai viņas drosme robežojas ar prātu vai neprātu.  Varbūt prātu? Viņa burtiski iet un dedzina tiltus aiz sevis, pēc sevis un vēl aiz kāda idejas vārdā. Daudziem tā ideja liekas nesaprotama, kur nu vēl tik radikāla pieeja. Es ideju saprotu, pat radikālismam nudien piekrītu, bet tādu drosmi savu mūžu neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi. Bet neprāts tur paliek klātesošs.

Un aiz kadra paliek personas Nr.1 un Nr.0, kuras pazīstu. Arī augstas klases mākslinieki, bet mazākas klases par personu Nr.2. Galīgi nav nekādi ļaunie, ja tā akurāt burtiski skatās. Būtu vismaz kādus klasiskākus ienaidniekus izvēlējusies. Bet ienaidnieku lomai var derēt arī tādi diezgan humāni cilvēki. Un arī kopumā humāni cilvēki var būt slikti, ja rīkojas slikti attiecībā pret bērnu, ja pat tas sliktums ir vienkārši ignorēšana – un tas nav mazs sliktums. Tas patiesi ir liels sliktums. Ļoti liels sliktums.

Es saprotu un esmu personas Nr.2 pusē – bērna tiesības nekā nedrīkst būt ierobežotas, bērns nedrīkst būt atmests, aizmirsts, nedrīkst būt neērts tikai tāpēc, ka kādam ir neērti. Tam jautājumam būtu jāpaceļas no ērtuma/neērtuma pozīcijām uz obligāta pienākuma pozīcijām.

Bet baigi ilgi viņi risina to situāciju, kā tas varētu palikt ērti. Gadi iet, bērns aug un neviens nevar saprast, kā tur noorganizēties ērti.

Tas šķietami šķiet viens no bezjēdzīgākajiem, vienlaikus arī jēdzīgākajiem strīdiem, ko esmu redzējusi.