Par bailēm, sāpēm un manu reakciju kad mani sit

Kā jau visi zin es no bailēm diršu un mīžu biksēs, trīcu, sastingstu un kliedzu, kad man sit. Tā bijis vienmēr. Viss individuāli, ne visiem tā notiek. Ne visi kliedz, un kliedziens nāk pirms cilvēks spēj saprast, kas notiek. To nevar kontrolēt. Man, kad uzbrūk, iestajas sastingums ar stipru trīci. Tad spēju vien lūgties kā bērns. Kad iesit, izlaužas bļāvieni. Un no bailēm man sfinktrra muskuli netur un nervu impulsi no manām šizofrēnijas smadzenēm liek anālajai atverei atslābt un uzreiz kakiņja ir biksēs, notek brūns līdz potītēm. Mazgāt pēc tam grūti, no smakas esu vēmis vannā. Tostarp to visu man arī meitenes nodarīja un nespēju pretoties jaunām meitenēm. Vair`aki iemesli bija-nodevu pokicijai, nosaucu par mauku. Bet piecreiz puiši par draudiem meitenēm man sita. Sesto cietumā . Tur ne vien sita 2019. gadā, bet lika ēst man paša kakas un dzert čuras. Katrreiz vēmu, kad bij jāēd kakas. Čuras beigās dzēru viegli gan. Sākumā pie pirmā malka savu čuru vēmu. Man arī iesita pa aknām, no tā sekas v`el tgd. Toreiz momentā saliecos un nespēju elpot. Man lika lūgt piedošanu, ilgi nespēju izteikt vārdus. Tad knapi izdvesu-piedod. Ilgi sāpēja sāns. Nju un tgd pedējā riba kustas nedabīgi, man to ieplēsa vai drīzāk pārlauza. Piespiežot vēl tgd sāp riba tieši virs aknas. Toreiz kamerā iedirsu biksēs un man lika izēst un izlaizīt manas apenes. Vēmu un bij pretīgi. Tāda man dzīve ir un reakcija uz sāpēm, bailēm. Tā ir vēl tgd. Un esu ļoti bailīgs. Tpc grūti atrast meiteni...