pakļaušanās/izvairīšanās/uzbrukums

Izlasīju vēl vienu interesantu domu graudu no psiholoģijas teorijas. It kā dzirdēts, tomēr arī nedzirdēts, atkal jaunā griezumā.

Tātad runājam par tiem pašiem traumētajiem bērniem vecāku jeb ģimenes sistēmas dēļ bērnībā. Psihes pētnieki, vismaz pēc vienas no klasifikācijām, ir konstatējuši 11 psihes traumu tipus - atraidījums, vardarbība, "nav mīlestības vērts", atkarība no cita, izraidīšana ( piederības trauma), nepilnvertība, nepietiekamība, pakalpība, perfekcionisms, izredzētības sajūta, ievainojamība. 

Tie patiesībā ir dvēseles sāpju veidi jeb attiecību prasmju fobijas. Tas ir tas pats, kas baidīties lidot ar lidmašinu, baidīties no tumsas, no augstuma vai kā ķermenim reakcija uz kādu alerģijas avotu, piemeram, no tomātu sulas. Tikai ja tās vairāk ir materiālu lietu fobijas, tad dveseles traumas ir zemapziņas fobijas tuvu, veselīgu attiecību veidošanas spējā. Un, ja cilvēkam ir alerģija pret tomatu sulu vai kaķiem, vai bail lidot, viņš to var saprast ( un arī tikai tad, ja izdodas saskarties ar objektu un to fiksēt). Tad dvēseles sāpes fobijas saistībā ar attiecībām teju vispār var nesanākt konstatēt. Tas ir burtiski mega sarežģīti. ( Bet vienam cilvēkam tie var būt daudz, un tad kombinēties kā ķīmiskas vielas.)

 Tikai ņemiet vērā, ka fobiju "uz laikiem" var izraisīt tikai ĻOTI dziļš ievainojums, pat, ja nevar atcerēties un saprast, kā tas radies. To var radīt tikai totāls arkārtas stāvoklis (tā kā bērnībā būtu gandrīz nosists, bet izdzīvojis, bet ķermenis raustās, kad redz tuvojamies varmāku bez prāta saprašanas kapēc. Tas nav mazsvarīgi.)  Un tādus stāvokļus rada vecāki ( VECĀKI - nekad atbildība nav uz vienu, bet uz visu ģimenes sistēmu) neveselā ģimenes sistēmā, ar nepareizu izpratni un citiem nepareiziem apstākliem.

Baigi garš ievads sanāca, bet līdz galvenajam vēl netiku.

Teikt gribēju to, ka uz šīm traumām cilvēki, pēc psihes zinātnieku domām, reaģē 3 veidos - ar pakļaušanos, bēgšanu vai uzbrukumu.

Piemēram, ja cilvēks bērnībā sists, tad :

1) pēc pakļaušanās shēmas viņu vēlāk atkal sitīs - skolā, mājās, vienaudži un dzīvesbiedrs, beigās vēl bērni. Un atkal izdzīvos vardarbibas traumu. 

2) pēc izvairīšanās shēmas viņš izvairīsies no jebkādām situācijām, kur sišana iespējama - būs vienpatis, pametis skolu, neprecēsies utt. Neizjutīs vardarbības traumu, kaut tā diktē viņa sociālo dzīvi.

3)pēc uzbrukuma shēmas  - nostāsies opozīcijā savam iekšējam specifiskajam ievainojumam, neļaus nevienam sist sevi un sitīs citus. Un neizjutīs vairāk vardarbības pieredzi pret sevi, bet tā viņu joprojām vada sabiedrībai un arī pašam postošā veidā.

Visu šo atšķirīgo tipu dzīvi, arī pieaugušā vecumā, vada bērnībā iegūta vardarbības trauma.

Psihoterapijā biežāk nonāk pirmie, jo viņi nevar noliegt, ka sistemātiski atkal piedzīvo, piemēram, vardarbību un tas dvēselei sāp. Neredzēt, noliegt, neatzīt to pašiem nav iespējams.  Bet arī bieži neiet psihoterapijā.

Bēdzēji psihoterapijā nonāk vēl retāk, - tikai tad, kad ir bezmiegs, psihosomatiskas kaites. Jo viņi dara visu, lai nesaskartos ar atkārtotu vardarbības pieredzi, viņi pat neatzīst, ka vardarbibas bulta joprojām no dvēseles miesas nav izvilkta un tā joprojam vada viņa dzīvi. Bet viņi nevar neatzīt, ka bērnībā tāda pieredze bijusi. 

Uzbrucēji vēl mazāk gatavi atzīt, ka viņus vada vardarbības ievainojums, jo viņi savās acīs ir lieli un vareni, sevi var aizstāvet, un viņi nekādā veidā neatzīst, ka pašiem jāārstē vardarbības upura ievainojums.

Te ir ari izskaidrojums, kapēc varmāka ar upuri cēlušies no viena ciltskoka.

Bet, atgriežoties pie dvēseles traumām, tās izprašana, atpazīšana, kā tā darbojas, ir viena no sarežģītākajām lietām, ko var iedomāties. 

Ja grib izārstēt traumu - ta ir jātrod, jāuztausta, jāatrod tā vieta, kas ir ieaugusi kaulā, apaugusi ar miesu, bet, ja tai pieskaras, tad sāp tā, it kā bez anestēzijas bakstītu atkailinātu nervu ( tāpēc arī tā vada dzīvi ļoti noslegtā formā, bet ne gluži ārēji neredzamā- ja esi neveiksmīgs, tātad redzēt var).  Pirmkārt,   tas ir ļoti sāpīgi. Lai izoperētu ieaugušu lodi miesā, tā jaatrod, jābaksta, atkal jāpacieš neizturamas dvēseles sāpes un jāizoperē ar gribasspēku, bez anestēzijas, ar pilnu sapratni. Tas ir tas pats, kas lēkt ar gumiju vai lidot ar lidmašīnu, kad liekas, ka aiz bailēm nomirsi. 

Pietiks par šo. Bet patiesībā ir ļoti interesanti izkost, kā traumas vada dzīvi un bloķē veiksmi ( vispirms jau attiecībās, bet ne tikai).

P.S. Smagākās ir ar drošības sajūtu saistītās traumas. Tā ir " pamešana/atraidījums" ( klasika - tēvs no ģimenes agri aiziet - ļoti spilgti var izsekot, kā tas burtiski uzprogrammē " neveiksmi", arī vardarbība sit pa drošības sajūtu. Izraidīšana no ģimenes sistēmas ( vecāki izšķiras, atrod jaunas puses, bērnu vairs nevajag), tad rodas " piederības" trauma, " zemāks statuss", " nevērtība" utt. Un tad uz katru no šīm traumām ir 3 iespējamas reakcijas - piedzīvo to atkārtoti, izvairās no iespējas to piedzīvot, realizē to pret citiem - pats pamet, pats aiziet, pats neliekas ne zinis, pats spļauj virsū citiem. Katram kāda no tām ir dominējošā, bet arī  vienam cilvēkam tā var kombinēties. Un arī pašas traumas var kombinēties. Piemēram, viens vecāks dzer, tad aiziet, tad neliekas ne zinis. No sākuma rada nedrošo attiecību trauksmes traumu ( drošība tiek ievainota), tad nodara radikālu atraidījumu ( bērns pieod, izveido saikni, radikāli pārtrauc), tad neliekas ne zinis ( mazvērtīgs). Un ar vienu sitienu tiek iedotas 3 traumas no 11.