Trīs jautājumi Latvijai

Ne par to, kura partija ir vainīga.

Ne par to, kurš ir kreiss vai labējs.

Ne par to, vai Latvija ir “slikta” vai “laba” valsts.

Vienkārši par rezultātu.

Mums ir ļoti gudri cilvēki. Inženieri, zinātnieki, ārsti, programmētāji, uzņēmēji, amatnieki. Cilvēki, kuri spēj uzbūvēt sarežģītas lietas un konkurēt pasaulē.

Tāpēc jautājums nav:

“Vai latvieši ir pietiekami gudri?”

Man šķiet, ka jautājums ir cits.

Kāpēc mēs tik bieži nespējam savu gudrību pārvērst lielos kopējos rezultātos?

Varbūt problēma ir daudz vienkāršāka.

Mēs esam pārāk ilgi pieļāvuši situāciju, kur cilvēks var pieņemt lēmumu par miljoniem, bet viņa personīgā atbildība par rezultātu ir gandrīz nulle.

Un tad es gribētu ieviest trīs ļoti vienkāršus jautājumus.

Kur ir rezultāts?

Ja projekts maksāja miljonus — kas par tiem miljoniem ir uzbūvēts?

Kur ir nauda?

Cik mēs samaksājām? Kāpēc tik daudz? Kur tā aizgāja?

Kurš ir atbildīgs?

Nevis “kā sistēma pieļāva”.

Nevis “tika pieņemti koleģiāli lēmumi”.

Nevis “notiek izvērtēšana”.

Bet konkrēti:

Kurš pieņēma lēmumu un kurš atbild par rezultātu?

Man šķiet, ka šie trīs jautājumi būtu jāuzdod par katru lielu valsts projektu.

Par katru miljonu.

Par katru iepirkumu.

Par katru lielo solījumu.

Jo valsts nav runas.

Valsts ir tas, kas beigās stāv, darbojas un dod rezultātu.

Būvlaukumā tas ir pašsaprotami.

Ja iztērē materiālus un ēka nestāv, kāds ir jautājums.

Ja iztērē vairāk naudas nekā vajadzēja, kāds ir jautājums.

Ja kāds pieņēma sliktu lēmumu, kāds ir jautājums.

Kur ir rezultāts?
Kur ir nauda?
Kurš ir atbildīgs?

Varbūt mums nevajag vairāk dusmoties.

Varbūt mums vienkārši jāsāk šos trīs jautājumus uzdot skaļi.

Un jāuzdod tos pietiekami ilgi, lai kļūtu neērti neatbildēt.