2025. gada pastāstiņš

Muktiana: Man viena radiniece teica, ka dabūjusi traumu bērnībā no zalkšiem. Toreiz uz skolu esot 10 km ar kājām jāiet pa mežu, purvu takām, vēl pār upi vajadzējis pārcelties. Ar draudzeni pārcēlušās par upi, katrai laipiņa pār ūdeņainām vietām vedusi katrai uz savu pusi, viņas atvadās, saskatās, iet pa laipu, bet zem kājām neskatās. Un tā viņa iekāpusi ar kāju zalkšu čumeklī, kad zalkši pārojas. Pēc tam esot atteikusies iet uz skolu, bet pēc pāris dienām pierunāja. Mani tiešām fascinēja viņas stāsts - 10 km pa kalnainu ceļu, pār upi līdz skolai/ transportam, arī sniegā, kad ceļš neapgaismots un kupenas līdz jostas vietai. Arī jaunībā pēc vakara maiņas pusnaktī brīdusi tos 10 km pa neapgaismotu meža taciņu ( burtiski taciņu, ne ceļu). Nu jā, bet kopš tā laika no zalkšiem ļoti bail un mājas pagalmā regulāri rādās lielas zalktis. Vienīgais, kā varot tās ierobežot, ja regulāri arī noklapē. Mājas iemītnieki laipni cilvēki, bet zalkšu tur tik daudz, ka klapē nost kā odus, savādāk butu galigi par traku. Tā ka tur nekādas romantiskas pietātes pret zalkšiem nav.

Laurina55: Vakar pāri ceļam čāpoja brūnā odzīte. Pētot skaistos mākoņus, gandrīz uzkāpu. Laikam jau abas nobijāmies. :)
Es soli atkāpos, bet viņa aizlocījās līdz ceļa malai un apstājās. Tā, ka bez vajadzības jau neuzbrūk.
Dabā viss pastāv. Tā vajag!