Man patiktu, ja tu būtu miris

Bildē ir fragments no PSRS mākslas filmas "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst", 1979. gads. Vīrietis pie spoguļa skujas ar bārdas nazi - redz, kas par saraiņiem izauguši!  

Vai katrs no mums nav piedzīvojis emocijas, kad ir vēlējies kādam nāvi? Vēlējies, nevis bijis gatavs nonāvēt?! Galu galā likumu neviens pārkāpt nevēlas, jo pēc tam sekos atmaksa. Bet ja pašam rokas paliek neaptraipītas un sirdsapziņa paliek tīra, proti, ja kāda aiziešanai nebūtu ar tevi nekāda sakara - o jā, tas gan būtu pa prātam!

Saskarsme ar citiem cilvēkiem ir māksla, politika un eksāmens, kurā var viegli iekrist, ja esi paviršs, neapdomīgs, emocionāls un pārsteidzīgs. Ko sēsi, to pļausi! Negatīva iesēta sēkla atgriežas pat desmitkārtīgā daudzumā. Ar uzviju! Kā latvāņu lauks, kurš no vienas sēklas pārtapis naida jūrā un seko tev pa pēdām vēl ilgi, pat ja ne visu mūžu. Kā tu redzi savu komentāru un ko tu sagaidi, pievienojot cita rakstītājam negatīvismu? Vai sagaidi uzslavu, pateicību, draudzību vai arī tev šķiet, ka esi novērsis kādu netaisnību, izlabojis kļūdu, sniedzis vērtīgu informāciju? Absolūti neko labu neesi izdarījis nevienam, toties uz līdzenas vietas esi radījis sev ienaidnieku. Tev taču nevajag ienaidniekus, tad kādēļ tu esi tik neapdomīgs un radi viņus sev? Un laiks nedziedē brūces! Tas paliek uz visiem laikiem. Pirms mēneša, pirms gada un pats skolas laikā pateikts komentārs ir vēl aizvien tur pat, kur viņš bija. Tās sarkanās un zaļās zīmes pie dienasgrāmatām viens otram velta ne jau par saturu, bet par satura piederību autoram. Piemēram, Delfi komentāros kādam, kurš jau ļoti, ļoti sen atļāvās būt netaktisks, es to mīnusu iekabinu automātiski, tiklīdz pamanu viņa komentāru. Es varētu parakstīties zem viņa komentāra - uzskatos mēs esam uz viena viļņa, bet absolūti viss uz pasaules ir personiski.  Ja es atrastu Aladīna lampu un džins man ļautu izvēlēties, kuram vajadzētu aiziet no šīs pasaules - Putinam vai sēnei. Es izvēletos sēni, jo man personiski Putins nav izdarījis neko, atšķirībā no tās narcistiskās demences, kura nespēj dzīvot bez citu uzmanības un vienmēr iespraudīs savu negatīvismu citu dienasgrāmatās, lai radītu konfliktu un atrastos šī konflikta centrā. Vai Šarapovs! Nu nomirsti taču, lūdzu! Viens man draud ar cietumu, bet otrs ar naudas sodiem. Ienīstu jūs abus neliešus!

Ak jā, jurist, tie nav draudi,  vari gulēt mierīgi.