Ne viss tik labi

Jāatzīst, ka esmu kļūdījusies savās ekspektācijās, ka cilvēks spēj mainīties. Bet neliela daļa ticības vēl ir saglabājusies. Stāsta varonis ir mans paziņa, par kuru stāstīju divos iepriekšējos ierakstos.

Vēsture šāda. Viņš ir alkoholiķis, kuram ar diezgan precīzu regularitāti atkārtojas plostošana, bet skaidrajos periodos viņš ir labs amatnieks, ar zelta rokām. Kad sadzērās, rakstīja man ziņas un uzreiz atkal tapa skaidrs, ka plosts jūrā zilajā. Tad lūk. Paziņa satika sievieti, par kuru ir absolūtā sajūsmā. Veikalā satiku ar ziediem, nesīšot draudzenei. Nopriecājos, ka būs ticis galā ar savu atkarību.

Klusumā no ziņām pagāja gads. Pirms dažām dienām atkal sāku saņemt ziņas, bet jau dzejā. Atklājis sevī dzejnieka talantu, sapratu, ka ne jau pie skaidrā saprāta. Lepojās ar savu draudzeni, esot laba sieviete, ar vairākām augstākajām izglītībām, tajā skaitā juridisko. Vakar esot atbraukusi izravēt siltumnīcu un aizbraukusi.

WTF?