ainiņa

rb

es to klausījos un doma veda pie pieciem romas lielajiem imperatoriem. pie tā, kas īsti ir savas valsts, tautas vadītājs. savu karību un vājību apsēstais nero, kas spēlē arfu, liekot vergam klausīties savu mūziku, dzejas, kamēr pilsēta deg? kas?

kas ir primārs, manis paša vajadzības? ļoti iespējams. kad tev ir un rodas labklājība, uzpeld cits jautājums, cik daudz man vajag. man jau tā pietiek.

šis ir viens no septiņiem nāves grēkiem. tu nespēj pieēst mūli vairs. ne ar ko nav gōna. alkatība. tā var izpausties ēstgribā, naudas gribēšanā, varā, sievietēs(man ir skaistākā sieva, bet es gribu to un to plebeja sievu)

un es domāju, cik patiesi ir filosofa vardi: tu nedrīksti dot naudu tam, kam ne ar ko nepietiek, tu nedrīsti dot varu tam, kam vajag arvien vairāk, tu nedrīksti izklaidēt to, kas nemāk saprast joku par sevi

un tā, tik viegli vara nak rokās tiem, kas apmāna. lai arī tev vajadzētu tos, kas redz lielo ainu, nevis savu kabatu. pašsaprotamas atziņas un tomēr, tā visu laiku viegli cilvēks krīt par to, kas ir acīmredzams tavā priekša. tu nedrīksti barot velnu, kas ir tavā priekšā un tevi kārdina.