Ceļš uz Kompostellu Moissac - Pomps 21,03,26-02,04,26 Francija

Šajā gadā turpinājām iesākto ceļu uz Kompostellu, ceturto gadu pēc kārtas. Kā zināms, ir vairāki populāri maršruti - Primitivo, Franču ceļš, Portugāļu ceļš, Ziemeļu ceļš, Angļu ceļš, Finisteres ceļš. Šie visi ir dažāda garuma ceļi, kas ved uz Kompostellu. Mūsu ceļam nosaukums ir Le Puy, kas vēlāk savienojas ar Franču ceļu un attālums līdz Kompostellai ir 1500-1600km. Francija - Spānija.

Bija ieplānots lidot ar Lufthansas aviosabiedrību līdz Tulūzai, taču lidojumu atcēla un mēs, kā parasti, lidojām ar airBaltic līdz Parīzei, tālāk ar metro un vilcienu līdz Tulūzai un autobusu līz Moissac, kur iepriekšējā gadā beidzām ceļu.

Ceļš vedās diezgan raiti, nebija tādu konfliktu kā iepriekšējā gadā. Protams, bez traumām neiztikt, kam izmežģīta kāja, kam tulznas, kāds apsaldējies lecot ledainajā baseina ūdenī pie naktsmītnes.

Spilgtākie iespaidi, kas palikuši atmiņā. Bulanžērijas garšīgie kruasāni un kūkas. Viduslaiku katedrāles un baznīcas, kas vienmēr atvērtas un ieejot pārņem neizskaidrojama miera sajūta. Putnu dziesmas un krāšņie ziedošie krūmi un koki, smaržas. Pilsēta Condom, kurā atrodas četru musketieru statuja, jo no Gaskoņas provinces nāk slavenie musketieri. Pie kādas naktsmītnes bija baznīca un naktsmājas saimnieks iedeva atslēgas. Uz baznīcu gājām tumsā, pēc vakariņām. Tā sagaidīja ar klusu, siltu mieru. Mūsu gids sāka dziedāt franču valodā, tad viena no mūsu gājējām uzdrošinājās nodziedāt sava ansambļa reliģisku dziesmu. Emocijas kāpa uz augšu un sāka birt asaras. Palika atmiņā vakariņas restorānā, kur bija ļoti savdabīga saziņa ar viesmīli, kuram bija little english, pagaršojām franču konjaku Armanjak un baudījām garšīgus ēdienus. Atpakaļceļā uz naktsmītni, ieejot baznīcā pēc zīmodziņa, ietrāpījām vietējā ansambļa mēģinājumā. Nebeidzamie vīnogulāju lauki, jo šis bija vīna darīšanas reģions. Mūsu viena no gados vecākajām gājējām dalījās ar speķi un rupjmaizi, ko bija sataupījusi vēl no Latvijas, kādā no dienām, kad nebija ko ēst. Klusuma diena, kurā nesarunājāmies viens ar otru un kaut kādā veidā tās ietekme bija maģiska, jo ejot es sakārtoju attiecības ar visiem saviem senčiem un sejā bija smaids.

Mans šī gada secinājums. Mēs katrs esam ar dažādām šķautnēm, kas atklājas īstajā brīdī, kā mazi zobratiņi, kas trigerē viens ar otru. Mācamies būt pieņemoši. Ne velti, šī gada teiciens ir - ir, kā ir!

Ļaut sev baudīt dzīvi šeit un tagad, jo citas dzīves nebūs. Ļaut sev būt tieši tādam, kāds esi.

Mēs esam nepārtrauktā attīstībā un pārmaiņu plūsmā, to palīdz darīt Ceļš! Šogad kopā pārvarējām 270km. Buen Camino!