Dzīve neko negarantē.

Ne to, ka nodzīvosi laimīgs, vesels, ar mīlestību...

Viss, kas tev paliek, ir visu atlaist. Priecāties par šo brīdi uz šīs pasaules, ka tā vēl pagaidām ir droša… ko zini, ko nesīs nākamā diena.

Jo viss, ko šodien baudi, rīt vairs nevarēsi baudīt.

Bija man brālēns, vēl salīdzinoši jauns un gudrs, inteliģents, jautrs, mana ideālā vīrieša etalons. Tikai bija viens… bija aiz muguras daudzas neveiksmīgas attiecības, pēdējā šķita salīdzinoši daudzsološa. Bet nu nebija abiem spēka tikt galā ar to, kas notika abu starpā. Cik klausos stāstos, tik saprotu, ka pēc defolta jāpieņem – kur ir divas pasaules, tur vienmēr būs izaicinājumi ar sapratni, ritmiem…

Brālēns vienmēr prata mani sasmīdināt, pat kad grūti gāja. No viņa varēja pamācīties, kā dzīvi uztvert viegli un pasmieties par to, vai par sevi, kādās vien situācijās neesi nokļuvis… Man viņa ļoti pietrūkst.

Viņš nomira, darot to, kas viņam pēdējos gados sagādāja prieku un bija aizraušanās – riteņbraukšanu. Viņa sirds apstājās, braucot ar riteni… uzzināju savā vārda dienas rītā. Vēl trīs dienas pirms nāves es viņam palīdzēju izvēlēties apģērbu brāļa kāzām. Teicu, ka varēs uz randiņiem iet, bet beigās tas kalpoja kā apģērbs viņa bērēs…

Viss, ko šobrīd varu teikt, ir Dievam paldies, ka Viņš man deva vēl vienu dienu kopā ar viņu un iespēju atvadīties. Kas to būtu domājis, ka tas bija pēdējais apskāviens, ko viens otram devām, kad satikāmies. Pēdējā picas šķēle, ko kopā apēdām ar maniem bērniem, pēdējā smieklīgā, jautrā saruna…