fedor

Flints: Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū tika izdoti Fjodora Dostojevska kopoties raksti latviešu valodā, ja nemaldos, divpadsmit sējumos. Sameklē tos un, atpūtinot rokas no nemitīgās blogu rakstīšanās, izlasi kaut pāris romānus, nu, iesākumā, piemēram, "Noziegums un sods", "Brāļi Karamazovi". To nekādā ziņā nebūtu iemesls uzskatīt par ideoloģisku nodevību, jo Dostojevskis pavisam droši nav vainojams ne pie agrākajām, ne patreizējām Krievijas fatāli dramatiskajām izvēlēm; gluži otrādi - savā daiļradē viņš centās fundamentāli izprast krievu tautas dvēseli un nemitīgi meklēja atbildes uz daudziem vēsturiskiem, sociāliem un psiholoģiskiem jautājumiem, kuri joprojām nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās...

Flints: Godājamo līdzbraucēj, "Fargo"! Piedod, bet ar savu eksistenci Tev kaut kā jātiek galā pašam. Mans nolūks ne mazākajā mērā nebija Tevi pamācīt. To savulaik būtu varējuši darīt Tavi vecāki vai skolotāji. Lielākais, ko reizumis varu atļauties, ir kādam kaut ko ieteikt, un, piekritīsi, arī to es šeit daru piedodami reti un samērā korekti. Tas, kā Tu sajūti pret sevi vērstu attieksmi, ir galvenokārt Tava paša lieta. Šķiet, Tev vienkārši ir maķenīt sakāpināta uztvere. Tā gadās. Bet runa nav par to... Stāsts bija par izcilo krievu rakstnieku, un tam ir tiešs un neapstrīdams sakars ar Krieviju. Atbildot uz Tevis uzdotajiem jautājumiem - man nekad nav bijušas un nav "problēmu" ar krieviem un Krieviju, bet man ir bijušas un joprojām ir attiecības ar krieviem... "Akadēmiķis un profesors" - tas nebija sevišķi smalki. Vai es apsaukāju Tevi, piemēram, par mākslīgā intelekta dresētāju? Nē, taču... :)