Par attiecībām...

Māte pamanīju dēlam uz rokas matu gumiju. Parastu, tādu meiteņu.

Jautāju:

— Kas tas ir?

Viņš mierīgi atbild:

— Tā ir manas draudzenes gumija. Tas nozīmē, ka mēs satiekamies.

Pauze.

— Tev ir draudzene?!

Viņš paskatās uz mani ar vieglu izbrīnu:

— Mammu… man drīz būs 16. Protams, ka man ir draudzene.

Labi. Elpojam. Ejām tālāk.

— Un kā jūs izlēmāt… nu… satikties? Kā tas vispār tagad notiek?

Un te viņš paskaidro, it kā stāstītu kaut ko pilnīgi pašsaprotamu:

— Viss ir vienkārši. Man patīk meitene. Es patīku meitenei. Es pieeju un piedāvāju satikties. Ja viņa piekrīt — iedod man savu gumiju. Es viņai arī iedodu savējo. Mēs tās nēsājam uz rokas. Tā ir zīme citiem, ka mēs esam aizņemti.

AIZŅEMTI. 15 gados. Ar skaidri noformulētām attiecībām. Ar vienošanos. Ar publisku paziņojumu “mēs esam kopā”.

‌

Un šajā brīdī es atceros pieaugušu sieviešu sarunas.

— Nu, mēs it kā satiekamies… Tas ir, mēs par to neesam runājuši, bet it kā viss ir skaidrs…

— Nē, viņš domā, ka mēs satiekamies. Es uzskatu, ka mēs vienkārši tusējam. Viņš līdz “satiekamies” vēl nav nobriedis (viņai 46, viņam 50).

— Ko nozīmē “satiekamies”? Nu, varbūt tagad to tā sauc…

— Es ar viņu vispār izšķīros pirms nedēļas. Jo nesaprotu, kādas mums vispār ir attiecības. Es esmu pieaudzis cilvēks, man tās izklaidītes un vienas nakts sakari nav īpaši interesanti. Bet viņš “nav gatavs nopietnām attiecībām”. Kam viņš ir gatavs — nav skaidrs.

‌

Uzreiz uzpeld sarunas ar vīriešiem.:walking:

— Es nesaprotu, ko viņa no manis grib. Mēs taču normāli komunicējam. Kāpēc vajadzīgas tās sarunas “kas mēs viens otram esam”?

— Es neko neesmu solījis. Mēs vienkārši pavadām laiku.

— Ko nozīmē — “izlemt”? Mēs taču neesam skolā.

— Es neesmu gatavs nopietnām attiecībām… bet arī zaudēt viņu negribu.

— Kāpēc karināt birkas? Tāpat taču viss ir labi.

Un viens otram pretī sēž divi pieauguši cilvēki.

Abi ar pieredzi. Abi ar pagātnes rētām. Abi ar trauksmi. Un abi baidās no viena un tā paša — no skaidrības.

Sieviete baidās dzirdēt: “Es tevi neizvēlos.”

Vīrietis baidās dzirdēt: “Tad es aizeju.”

Un tāpēc viņi gadiem dzīvo formātā: ne kopā — bet arī ne atsevišķi, ne pāris — bet arī ne brīvi, nav vienojušies — bet arī nav izšķīrušies.

‌

Tajā pat laikā bērni?

Piegāja. Pajautāja. Saņēma piekrišanu. Nosauca statusu. Nēsā gumiju.

15 gados cilvēkam pietiek drosmes pateikt: “Tu man patīc. Vai mēs varam satikties?”

45 gados cilvēki baidās pateikt: “Es gribu būt ar tevi” vai “Es negribu ar tevi nopietnas attiecības”. Tad nāktos neslēpties miglā, bet uzņemties atbildību par saviem vārdiem.

‌

Un tas arī ir pats ironiskākais. Mēs uzskatām pusaudžus par naiviem. Bet attiecībās viņi bieži ir godīgāki par mums.

Viņiem ir:

— jautājums

— atbilde

— vienošanās

Mums ir:

— “paskatīsimies”

— “ne tagad”

— “nevajag sarežģīt”

— “lai jau viss notiek kā notikdams”

‌

Un te divi pieauguši cilvēki guļ blakus, brauc kopā atvaļinājumos, ir iepazinušies viens ar otra bērniem — bet joprojām nezina, kas viņi viens otram ir.

‌

Bet manam dēlam uz rokas ir gumija. Un viņš to zina pilnīgi noteikti.

‌

Izskatās, ka mūsu bērni atkal prot to, ko mēs esam aizmirsuši —

izvēlēties viens otru skaļi.

(Tulkots)