Pedagoģija šodien un agrāk...

Šim ierakstam par iemeslu nejauši kļuva portālā "Jauns.lv" izlasītā publikācija "Skolotājs Sarkandaugavas pamatskolā sakrata un nolamā 7. klases skolēnu. Notikušais sabiedrībā izraisa pretrunīgu reakciju."

Atcerējos pagājušos laikus, kad mācījos Rīgas 50. vidusskolā (tagadējā Rīgas Centra humanitārā vidusskola), un šī mācību iestāde bija plaši zināma ne tikai kā skola ar padziļinātu angļu valodas apmācību, bet arī vieta, kur nopietni un vispusīgi pievēršas audzēkņu fiziskai attīstībai. Par fizkultūras skolotāju tur ilgus gadus strādāja nopelniem bagātais vieglatlēts, sporta tiesnesis un pedagogs Aleksandrs Blumbergs. Skarbs, pat fanātisks, iesirms vīrs ar spartānisku raksturu un pieticīgām manierēm, kurš pārliecinoši uzskatīja, ka viņa vadītās fizkultūras stundas ir pašas svarīgākās nodarbes visā izglītības procesā. Bez jebkādiem jokiem un izlikšanās. Skriet gājām pāri ielai uz lielo stadionu, peldējām Daugavas sporta nama baseinā, pavasara un rudens krosus izveicām Šmerļa mežā, bet ziemā slēpot braucām ar elektrisko vilcienu uz Kalngales pusi. Aleksandrs jeb Sašiņš pavisam mierīgi varēja jebkuras mācību stundas vidū pavērt durvis, ienākt klases telpā un cietā, nedaudz piesmakušā un čerkstošā balsī noskaldīt: "Rīt stunda mežā! Vai visiem skaidrs?" Pēc tik konkrēta paziņojuma jautājumu parasti nevienam nebija. Ja vēl kādu mācību stundu varēja atļauties nobastot, tad fizkultūra noteikti nebija starp tām. Mums klasē bija dvīņu brāļi, mazliet izklaidīgi un neirotiski, taču visnotaļ spējīgi puiši, par kuriem gādāja tikai vecāmāte, jo viņu vecāki bija šķīrušies, bet māte bija pārcēlusies uz dzīvi Amerikā. Kā gadījās, kā ne, iespējams, ka bija problēmas ar inventāru, bet reiz viens no dvīņiem pamanījās izlaist slēpošanas pēcpusdienu mežā. Nākamajā dienā Sašiņš pieskrēja vaininiekam klāt, sagrāba aiz žaketes atlokiem, vairākkārtīgi grūda pret gaiteņa sienu un vienlaikus ar šķīstošām siekalām, aurodams pilnā balsī, raidīja izmisušā zēna virzienā apvainojumu un pārmetumu straumes. Vēl var vienīgi piebilst, ka nekādu tālejošu seku šai ietekmēšanas procedūrai nebija - neviens netika fiziski sakropļots un nekur nesūdzējās, nevienu no darba neatbrīvoja, bet citādi viss turpinājās kā ierasts.

Tāda, lūk, bija un aizvien ir pedagoģija...