es te domāju

es domāju par to, kapēc tik daudzi spējīgi cilveki izkrīt skolā kā caur tukšu grīdu. un tad, paiet laiks un tev ir eloni maski, alberti enšteini, baironi? kā tad tā? un es domāju līdzībās, kas man ir tuvas. pc. tas var būt labs pc, viss ir savās vietās - atmiņa laba, ātra, mazas aiztures, ventilatori visi vietā(fiziska forma), procis normāls, varbūt pat ļoti labs. bet nekas nenotiek it kā.

kāpēc? kas ne tā ir? uz diska nav informācijas! lūk, kas! turpinot šo analoģiju, tu pat nevari forsēt informācijas ierakstīšanu, dzīve ir jāpiedzīvo. tu nevari atpazīt ļaunumu, kamēr to neesi redzējis un piedzīvojis. tieši tas pats ar labo. iedomājies dzīvnieku, kas ir piedzīvojis spērienus, badu, bļaušanu. no kurienes tam zvēram uzzināt, ka ir piedzīvota tikai negatīvā esības daļa. un roka, kas tuvojas viņa priekštatā ir briesmas, tas ir drauds. nevis glāsts.

tā, tad es domāju, pieredze skolās ir par ātru. tevī mēģina ielikt to, kam tu nemaz neesi gatavs. ko cilvēks iemācas ir morālās mācības, hierarhijas. ļoti skaidri un ātri. kurš ir stiprāks, kas ir vājāks, kas ir mana vieta, kā es iederos sociumā.

bet tīrai un gandrīz pilnīgi nevajadzīgai informācijai uztvere nemaz nav gatava. un skola cenšas pakāpeniski to visu dot. es neesmu kritisks skolai kā tādai. man labs čalis ir klases vadītājs, mūsu pacans, klases audzinatājs. un tomēr, daudzi zēni neatklajas no sākuma vispār. sliktas atzīmes, nav intereses, nevar savaldīt.

kas par lietu, es domāju. liekas, par ātru! atceroties no lasītā par grieķu gymnasium, sākumā ir mācība par to, kas ir labs un slikts, plus fiziskais. ļoti pamzām tiek sakts dot vēsturi, nāk klāt matemātikas un ģeometrijas pamati.

es redzu, kā zeni, kas bija galīgi nesavaldīgi, mainas. un sīkās skola ir kā piemērs. meitenes it kā visu laiku uz vienmērīgas skalas. ar zeniem galīgi tā nav. tas ir kā nesavaldīts viesulis dažos.

par ātru. nav gatavi tad, kad viņos mēgina kaut ko seivot. plus, bez tiešas dzīves pieredzes tie visi ir tikai ar realitāti nesaistīti noteikumi.